Ne jau tāpēc. Tāpēc, ka tu atkal un atkal izvēlējies mammu, nevis mani. Vienmēr. Gan tad, kad runa bija par mašīnu, gan par atvaļinājumu, gan pat tajās reizēs, kad es lūdzu vienu mierīgu vakaru tikai mums diviem, bet tu tik un tā aicināji vakariņās savu mammu.
Jānis pavēra muti, it kā gribētu iebilst, taču vārdi iestrēga kaklā. Nebija, ko teikt. Ilzei bija taisnība, un viņš pats to ļoti labi saprata.
— Zini, kāpēc es toreiz neuztaisīju skandālu? — viņa pēkšņi pajautāja, viegli pasmaidot. — Tajā dienā, kad tu man paziņoji, ka mans atvaļinājums vairs nenotiks?
Jānis nodūra skatienu grīdā. Viņš jau nojauta, kāda būs atbilde.
— Tāpēc, ka tajā brīdī man kļuva skaidrs: ja vīrietis nespēj izvēlēties starp sievu un māti, tad sievai pašai jāaiziet. Bez kliegšanas, bez pazemojošām ainām. Klusi, mierīgi un ar pašcieņu.
Viņa paņēma veco fotoalbumu, vēl pēdējo reizi uzlūkoja viņu un pavisam klusi noteica:
— Nu tad… ardievu, Jāni.
Un izgāja pa durvīm.
Viņš palika gaitenī stāvam tā, it kā zem kājām būtu pazudusi grīda.
Virtuvē sēdēja Sandra. Viņa nebija nākusi ārā, cerēdama, ka dēls ar Ilzi tomēr atradīs kādus vārdus, ar kuriem salāpīt saplīsušo.
— Dēliņ… es neklausījos… Kas tur bija? Kā jums gāja? — viņa vaicāja trīcošā balsī.
— Nekas īpašs, — Jānis atbildēja tukši. — Vienkārši atvadījāmies.
Sandra aizsedza seju ar plaukstām.
— Ak Dievs… Labāk es toreiz vispār nebūtu braukusi uz to nolādēto jūru…
Pagāja pusgads. Jānis kļuva citāds — klusāks, noslēgtāks, it kā mazliet izdzisis. Dzert viņš pārstāja. Kādā brīdī viņam pēkšņi līdz kaulam pieleca, ka alkohols nespēj aizvietot cilvēku, kuru viņš pats, savas muļķības un vājuma dēļ, bija pazaudējis.
Dzīve ar māti iegāja pelēkā, vientuļā ritmā. No rītiem viņš gāja uz darbu, vakaros pārnāca mājās, apsēdās pie loga un ilgi skatījās, kā aiz māju jumtiem lēnām dziest saule.
Tikmēr kaut kur tālumā Ilze sāka pavisam jaunu dzīvi. Kopā ar Andri viņa devās gan pārgājienos pa kalnu takām, gan pie jūras, nogaršoja ēdienus, par kuriem agrāk bija tikai lasījusi, mācījās dejot tango un arvien biežāk runāja par to, ka mājās reiz vajadzētu ienākt sunim.
— Paklausies, — Andris viņai kādu dienu pajautāja, — vai tu nenožēlo, ka viss izvērtās tieši tā?
— Nē, — Ilze atbildēja bez vilcināšanās. — Pirmo reizi dzīvē es jūtos tā, it kā būtu mīlestības vērta. Ne pienākumu, ne mūžīgu piekāpšanos, ne kompromisu dēļ. Vienkārši — īstas mīlestības vērta.
Viņi gāja gar promenādi, sadevušies rokās. Jūra šalca, maigi glāstīdama krastu, un gaiss bija silts, mierīgs, gandrīz neticami labs.
Gluži kā toreiz, kad nelaimīgā ceļazīme bija kļuvusi par iemeslu pieņemt sena, slepeni viņā iemīlējušos vīrieša uzaicinājumu. Uzaicinājumu, ko Ilze sirdī bija glabājusi gadiem, tikai gaidīdama brīdi, kad beidzot varēs pateikt “jā” citai dzīvei.
Un šis brīdis atnāca pats.