— Tu vispār esi vīrietis vai tikai tā izskaties? Un kas tas par bārdaino tipiņu? Kur tu biji, kamēr viņa krāmēja somas?
— Dzēru.
— Protams! Ko es vēl jautāju… Skaidrs, ka dzēri! Bet viņa tikmēr paņēma kājas pār pleciem un aizlaidās pie mīļākā baudīt sauli un jūru. Nekā svēta tai sievietei nav. Un tu te sēdi kā slapja vista. Fui, kauns skatīties! Celies tūlīt pat, brauc viņu meklēt, dari kaut ko!
— Kādēļ, mamm? — Jānis šķībi pasmīnēja, un tajā smaidā nebija ne kripatas prieka. — Viņa taču skaidri uzrakstīja: “Ardievu.” Tur vairs nav, ko glābt. Un vispār… viņai tagad ir viss — nauda, pase un, droši vien, arī laime.
— Ak, Jāni, Jāni… Muļķis tu esi, īsts muļķis… Un es arī, veca dura, — Sandra smagi nolaidās uz ķeblīša un ieurbās skatienu grīdā. — Es pati visu sabojāju. Vajadzēja jums abiem ar Ilzi pirkt to braucienu, nevis man.
Pagāja mēnesis. Ilze mājās neatgriezās.
No bildēm sociālajos tīklos Sandra uzzināja, ka Ilze nemaz nav Jūrmalā, bet gan Liepājā. Pēc tam parādījās kadri no Romas, vēlāk — no Parīzes. Katrā fotogrāfijā viņa smaidīja, smējās un pozēja, it kā beidzot būtu sākusi dzīvot pa īstam. Vienā attēlā Ilze stāvēja pie Eifeļa torņa kleitā, kas bija kūpināta laša krāsā. Bārdaino vīrieti sauca Andris — šķīries uzņēmējs, dzīvo Eiropā.
Zem vienas no fotogrāfijām Ilze bija ierakstījusi: “Kad sieviete pārstāj gaidīt brīnumu no vīra, viņa pati atrod savu brīnumu.”
Drīz vien pienāca šķiršanās dokumenti. Jānis tos pat kārtīgi neizlasīja. Viņš vienkārši parakstījās, gluži kā robots, un aiznesa atpakaļ uz pastu.
Virtuvē sēdēja Sandra. Šo nedēļu laikā viņa bija kļuvusi pavisam sirmāka, un tagad klusi čukstēja:
— Es taču gribēju, lai manam dēlam būtu labi… Bet sanāca tā, ka viņš palika viens. Re, kā man sagribējās pie jūras… Un tagad tikai vientulība un kauns.
Pagāja vēl divas nedēļas. Kādu dienu pie durvīm atskanēja zvans.
Jānis negribīgi aizgāja atvērt. Uz sliekšņa stāvēja Ilze — skaista, kopta, elegantā blūzītē un ar vieglu dienvidniecisku iedegumu. Viņš mirkli vienkārši blenza, nespēdams noticēt savām acīm.
— Sveiks, Jāni! — viņa sacīja un ienāca dzīvoklī tik brīvi, it kā nemaz nebūtu pazudusi. — Man jāpaņem dažas lietas: vecās fotogrāfijas, dokumenti. Tev nav iebildumu?
Viņš klusēdams pamāja. Brīdi stāvēja, tad tomēr saņēmās un pajautāja:
— Tu… tu esi laimīga ar to Andri?
— Jā, esmu. Pat ļoti. Bet pats svarīgākais — viņš mani ciena. Tu gan mani nekad pa īstam necienīji.
— Tas tāpēc, ka toreiz nopirku braucienu mammai, nevis tev?
— Nē, Jāni.