Pēc brīža viņš jau rāva vaļā skapja durvis — tur pavērās vēl bēdīgāka aina. No pakaramajiem bija pazudusi gandrīz puse Ilzes drēbju. Arī uz tualetes galdiņa vairs nestāvēja ne viņas smaržas, ne krēmi, ne tas jaunais peldkostīms, ko viņa bija nopirkusi speciāli atvaļinājumam.
Dzīvoklis pēkšņi izskatījās tā, it kā Ilze tajā nekad nebūtu dzīvojusi.
Nākamajā dienā pienāca ziņa: “Atā, Jāni. Ja tu man nevari sagādāt jūru, tad es, kā skaista sieviete, parūpēšos par to pati. Neskumsti un pārāk neaizraujies ar dzeršanu — tu arī skaidrā neesi nekāda dāvana. Ilze.”
Zem teksta bija pievienota fotogrāfija. Ilze stāvēja uz zilganzaļas jūras fona, platmalē, īsā kleitā ar visai izaicinošu dekoltē un kokteiļa glāzi rokā. Blakus viņai smaidīja garš vīrietis ar bārdu, ģērbies žilbinoši baltā kreklā. Abi izskatījās laimīgi, starojoši un pilnīgi iemīlējušies.
Jānis ilgi blenza telefona ekrānā un nespēja aptvert redzēto. Ko tas vispār nozīmēja? Viņa tiešām bija aizbēgusi ar kaut kādu svešu veci? Un kā tad laulība, kopīgās mājas, ģimenes pavards? Galu galā — zīmogs pasē taču arī vēl bija spēkā.
Trīs nākamās dienas viņš pavadīja dzīvoklī, dzerot. Sākumā alu, pēc tam degvīnu, bet beigās jau kaut kādu tumšu šķidrumu plastmasas pudelē — pats vairs neatcerējās, kur un ko bija nopircis. Televizors stāvēja izslēgts. Klusumu ik pa laikam pāršķēla tikai izsalkušās kaķenes žēlā ņaudēšana. Viņa pārtika no tā, ko paspēja nozagt no galda, kamēr saimnieks gulēja bezsamaņā.
Ilze bija pazudusi tā, it kā būtu izkususi gaisā.
Septītajā dienā dzīvoklī atgriezās Sandra — iedegusi, mundra, saulesbrillēs un ar mazu suvenīrmagnētu kaijas formā rokā.
— Dēliņ, esmu mājās! — viņa priecīgi iesaucās jau no priekšnama. — Tu pat nevari iedomāties, cik tur bija labi! Jūra tīra kā stikls, ēdiens — gluži kā smalkā restorānā. Tiesa, ar vīnogām mazliet pārcentos un gandrīz veselu diennakti nosēdēju numuriņā, toties pats numuriņš bija vienkārši lielisks! Skats uz baseinu — pasaka! Starp citu, kur tad ir Ilzīte?
Jānis sēdēja krēslā — neskūts, sapampis, apakšbiksēs un izstaipītā, neskaitāmas reizes mazgātā maikā. Uz galda viņa priekšā stāvēja tukša pudele un bļoda ar aukstiem makaroniem.
— Ilzīte… pie jūras, — viņš aizsmakušā balsī nomurmināja. — Ar mīļāko aizlaidās. Otrajā dienā pēc tavas aizbraukšanas pazuda. Atsūtīja ziņu, ka es, redz, viņai jūru nevarot nodrošināt. Un pēc tam bildi… Tur viņa ar kaut kādu bārdaini apskāvusies, kokteilīti rokā tur.
Sandra sastinga, it kā būtu pienaglota pie grīdas. Kādu minūti viņa klusēja, bet tad uzsprāga:
— Nu kas tā par cūcību?! Kas tas vispār ir par murgu?! Un kā tu, mīkstmiesi tāds, vispār pieļāvi, ka sieva aizbēg no mājām?