— Par dzīvokli lemšu es pati, — Anna noteica lēni, jau stāvot kājās. — Un šis jautājums nav apspriežams.
— Sēdies! — Jānis pēkšņi uzkliedza, arī pielēkdams no vietas. — Pietiek te tēlot noteicēju pār visu pasauli!
Anna sastinga. Ne jau vārdi vien viņu satrieca, bet tonis. Visu kopdzīves gadu laikā Jānis ne reizi nebija runājis ar viņu tādā balsī.
— Ja tev ir ticis dzīvoklis, tas nozīmē, ka tā ir veiksme visai mūsu ģimenei! — viņš izmeta, pienākdams tik tuvu, ka Anna sajuta viņa elpu. — Tāpēc aizver muti un dzīvo pēc mūsu noteikumiem!
Istabā iestājās tik smags klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaņu. Pat mazais Toms nobālēja un pieplaka pie mātes sāniem. Anna skatījās uz vīru un pēkšņi nespēja viņā saskatīt cilvēku, ar kuru bija pavadījusi tik daudzus gadus.
Pirmā attapās Inese.
— Nu, redzi, Anna, mans dēls visu pateica pareizi, — viņa uzreiz pārņēma sarunu. — Ģimene ir svarīgāka par tavām kaprīzēm. Dzīvoklim jānonāk pie tā, kam tas vairāk vajadzīgs. Un izbeidz šo histēriju.
Anna lēnām pārlaida skatienu pār vīramāti, tad pār Jāni un beidzot apstājās pie Ilzes. Vīra māsa sēdēja ar pašapmierinātu smīnu, it kā uzvara jau būtu ielikta viņai rokās.
Annai krūtīs savilkās auksts, ciets mezgls. Tomēr līdz ar šo stindzinošo sajūtu atnāca arī negaidīta skaidrība. Ja viņa tagad atkāpsies, viņa zaudēs ne tikai dzīvokli. Viņa zaudēs pati sevi.
— Šis dzīvoklis pieder man, — Anna sacīja stingri, nepametot skatienu no Jāņa acīm. — Es to mantoju no sava tēvoča. Un tikai es izlemšu, ko ar to darīt. Ja kādam tas nav pieņemami, durvis ir tur.
— Ko? Tu gribi mūs izmest? — Ilze spalgi iesaucās.
— Es tikai novelku robežas, — Anna atbildēja mierīgi. — Manās mājās manus lēmumus necels kājām gaisā.
— Tavās mājās? — Jānis nicīgi iesmējās. — Neaizmirsti, ka es esmu tavs vīrs.
— Vīrs, kurš pirms brīža man lika aizvērt muti un pakļauties svešiem noteikumiem, — Anna atcirta. — Zini ko, Jāni? Man laikam būs jāpadomā ne tikai par dzīvokli, bet arī par mūsu laulību.
Inese uzšāvās kājās tik strauji, ka krēsls aiz viņas iečīkstējās.
— Kā tu uzdrīksties! Tu vēl draudēsi manam dēlam? Tev uz ceļiem būtu jāpateicas, ka tāds vīrietis vispār tevi apprecēja!
— Tāds vīrietis, kurš jau pusgadu nestrādā un dzīvo no manas algas? — Anna vairs necentās sevi apvaldīt. — Kurš atved savus radiniekus uz manu māju, lai viņi lemtu, kā man rīkoties ar manu īpašumu?
Jāņa seja satumsa.
— Mammu, Ilze, ejam, — viņš saķēra Inesi aiz rokas. — Mums te nav ko darīt. Lai sēž viena pati savā lieliskajā dzīvoklī.
Kad aiz Jāņa un viņa ģimenes aizvērās durvis, Anna vēl brīdi stāvēja nekustīgi. Tad viņa lēnām atkrita atpakaļ uz krēsla, un pirksti viņai sīki trīcēja no pārdzīvotā sasprindzinājuma.