Taču dvēselē valdīja savāds tukšums, it kā pēc vētras pēkšņi būtu iestājies nedzīvs klusums.
Apmēram pēc stundas iezvanījās telefons. Zvanīja Jānis. Anna paskatījās uz ekrānu, bet klausuli necēla. Drīz pēc tam sāka birt ziņas. Vispirms rakstīja vīrs — pavēlošā tonī prasīja, lai viņa “beidzot nākot pie prāta”. Pēc tam pienāca Ineses vēstījumi, pilni ar pārmetumiem, draudiem un apvainojumiem.
Anna izslēdza telefonu un aizgāja uz guļamistabu. Uz naktsgaldiņa vēl aizvien stāvēja viņu kāzu fotogrāfija. Abi jauni, smaidīgi, pārliecināti, ka priekšā ir tikai gaišas dienas. Anna pacēla rāmīti, brīdi skatījās uz attēlu, tad pagrieza to ar seju pret galda virsmu.
Nākamās dienas pagāja it kā miglā. Jānis mājās neatgriezās — viņš bija apmeties pie mātes. Inese zvanīja Annai uz darbu un visiem paziņām žēlojās, ka vedekla esot padzinusi viņas dēlu. Ilze savukārt sociālajos tīklos rakstīja niknas, aizvainojuma pilnas ziņas.
Tomēr pirmo reizi pa ilgiem gadiem Anna sevī sajuta stingru pamatu. Tēvoča Paula atstātais mantojums bija kļuvis par īstu pārbaudījumu. Tas kā lakmusa papīrs atklāja, kas patiesībā slēpjas aiz Jāņa ģimenes smaidīgajām sejām. Un arī to, kāds ir pats Jānis.
Pēc nedēļas viņš tomēr parādījās. Saburzītās drēbēs, neapdzīts, ar sarkanām, nogurušām acīm.
— Anna, mums jāparunā, — viņš klusi sacīja, stāvot durvīs.
Viņa bez vārdiem palaida viņu iekšā. Jānis iegāja virtuvē un apsēdās savā ierastajā vietā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis.
— Es toreiz pāršāvu pār strīpu, — viņš iesāka. — Bet arī tu neesi bez vainas. Varēji būt pretimnākošāka.
— Pretimnākoša kādā ziņā, Jāni? — Anna mierīgi pajautāja. — Atļaut tavai māsai ievākties manā dzīvoklī?
— Ne jau atdot viņai to pavisam, — Jānis aizkaitināti nopūtās. — Vienkārši ļaut padzīvot. Mēs taču esam ģimene. Ģimenei ir jāpalīdz citam citam.
Anna lēni pakratīja galvu.
— Ģimene nav tikai vieta, kur viens nemitīgi prasa. Ģimene nozīmē arī dot. Pasaki man, ko tava ģimene šo gadu laikā man ir devusi, izņemot prasības, pamācības un gaidas, ka es vienmēr piekāpšos?
Jānis brīdi klusēja. Tad, it kā pats būtu pārsteigts par saviem vārdiem, izmeta:
— Ja tu neesi gatava palīdzēt manējiem, tad varbūt mums tiešām jāšķiras.
Anna ilgi skatījās uz viņu. Bez asarām. Bez dusmu izvirduma. Tikai ļoti nogurusi un ļoti mierīga.
— Varbūt, Jāni. Varbūt arī tā ir pareizāk.
Vakarā, kad Jānis atkal aizgāja pie mātes, Anna apsēdās pie loga ar tējas krūzi rokās. Aiz stikla pamazām iedegās pilsētas gaismas. Kaut kur citā rajonā atradās tēvoča Paula dzīvoklis — tas pats dzīvoklis, kas izrādījās ne vien mantojums, bet arī pārbaudījums viņas laulībai.
Anna domāja par to, kas notiks tālāk. Par šķiršanos. Par vientulību. Par iespējām, kuras līdz šim bija baidījusies pat iztēloties. Un viņa pēkšņi saprata, ka nebaidās. Tieši pretēji — pirmo reizi pēc ilga laika viņai šķita, ka viņas dzīve atkal pieder viņai pašai.
Telefons atkal iezvanījās. Ekrānā parādījās Ineses vārds. Anna pārtrauca zvanu un tūlīt pat nobloķēja numuru. Pēc tam viņa atvēra klēpjdatoru un sāka meklēt informāciju par dzīvokļa izīrēšanu.
Dzīve turpinājās. Un Anna nolēma — no šī brīža viņa to dzīvos pēc saviem noteikumiem.