— Parunāsim par to citreiz, — Anna mēģināja sarunu pieklājīgi pārtraukt. — Man vajag laiku, lai visu mierīgi apdomātu.
Taču Inese negrasījās atkāpties. Nākamās nedēļas Annai pārvērtās par īstu spiediena maratonu. Vīramāte zvanīja vairākas reizes dienā, Ilze it kā nejauši iegriezās ciemos un katrā reizē žēlojās, cik neciešami esot dzīvot šaurībā. Beigās viņas pat iesaistīja piecgadīgo Tomu. Puika ar skumjām acīm vaicāja tantei Annai, kāpēc viņam neesot savas istabas, ja citiem bērniem tāda ir.
Jānis nostājās mātes pusē, tikai darīja to klusāk. Viņš atklāti neko nepieprasīja, tomēr nemitīgi nopūtās, kratīja galvu un ar visu savu izturēšanos lika saprast, ka Anna rīkojoties egoistiski.
Pēc mēneša viņas pacietība jau bija uz robežas. Viņi atkal sanāca kopā uz ģimenes vakariņām. Inese bija atnesusi Jāņa iemīļoto pīrāgu, bet Ilze ieradās kopā ar Tomu, it kā bērna klātbūtne pati par sevi būtu vēl viens arguments.
— Anna, mēs jau veselu mēnesi gaidām tavu atbildi, — Inese iesāka, tiklīdz visi bija apsēdušies pie galda. — Ilzei taču jāplāno pārvākšanās. Varbūt tur vēl būs vajadzīgs remonts. To nevar vilkt bezgalīgi!
— Es teicu, ka padomāšu, — Anna nogurušā balsī atbildēja.
— Ko tur vispār domāt? — Ilze asi iejaucās. — Tev ir divi dzīvokļi, bet mēs ar bērnu spiežamies vienistabas dzīvoklī! Tu vispār saproti, kā tas ir?
Anna paskatījās uz vīra māsu. Ilze jau trīs gadus nestrādāja un iztika no bijušā vīra maksātajiem uzturlīdzekļiem un mātes palīdzības.
— Ilze, neviens tevi nepiespiež dzīvot šaurībā. Tu vari atrast darbu un noīrēt plašāku mājokli.
— Skaidrs, tātad man jāraujas melnās miesās, kamēr tev viens dzīvoklis stāv tukšs? — Ilze pacēla balsi.
— Tas dzīvoklis nestāv tukšs. Tas ir mans mantojums, — Anna stingri noteica.
— Mantojums, kas tev vienkārši iekrita klēpī! — Ilze tūlīt atcirta.
Inese uzlika meitai roku uz pleca, it kā gribētu viņu nomierināt, un tad pagriezās pret vedeklu.
— Anniņ, tagad tev ir pienākums domāt arī par vīra ģimeni. Tā nav tikai tava veiksme, saproti? Tā ir mūsu kopīgā iespēja. Ģimenei ir jāturas kopā.
Anna pievērsās Jānim. Viņš skatījās savā šķīvī un acīmredzami negrasījās iestāties sievas pusē.
— Jāni, ko saki tu? — Anna vaicāja tieši.
Viņš pacēla acis, un viņa skatienā Anna ieraudzīja nevis atbalstu, bet aizkaitinājumu.
— Mammai ir taisnība, Anna. Ģimene ir pirmajā vietā. Es nesaprotu, kāpēc tu tik spītīgi turies pretī.
Tajā mirklī Annai šķita, ka viņā kaut kas klusi pārtrūkst. Vīrietis, kuru viņa bija apprecējusi mīlestības dēļ un ar kuru kopā nodzīvojusi sešus gadus, pat neuzskatīja par vajadzīgu nostāties viņai līdzās. Viņa lēni atbīdīja krēslu un piecēlās no galda.