— Ja reiz dzīvoklis ticis tev, tad tā ir veiksme visai mūsu ģimenei! Tāpēc klusē un dzīvo pēc mūsu noteikumiem! — viņa izmeta man sejā.
Anna sēdēja virtuvē un kārtoja dokumentus, ko bija atnesusi no notāra biroja. Mantojums no tēvoča Paula bija divistabu dzīvoklis labā rajonā. Anna nebija gaidījusi neko tamlīdzīgu, jo pēdējos gados ar tēvoci viņa bija sazinājusies reti un vairāk formāli nekā tuvi.
— Anna, tu vēl neguli? — virtuvē ienāca Jānis, izstaipīdamies pēc vakara pie televizora.
— Pārskatu papīrus, — viņa atbildēja, pat nepaceļot acis.
Jānis pienāca tuvāk un pārliecās pār sievas plecu, ielūkodamies dokumentos. Anna uzreiz pamanīja, kā mainās viņa seja: skatienā parādījās alkatīgs, gandrīz plēsīgs mirdzums.
— Nu gan mums paveicies! — Jānis iesaucās. — Tagad mums ir divi dzīvokļi!
Vārds “mums” Annai nepatīkami iedūra. Dzīvoklis bija mantots tikai viņai, taču strīdēties viņa nesāka. Pēc darba dienas spēka tam vienkārši nebija.
Nākamajā vakarā Anna tikko bija pārnākusi mājās, kad atskanēja durvju zvans. Uz sliekšņa stāvēja viņas vīramāte Inese — ar torti rokās un šampanieša pudeli maisiņā.
— Anna, mīļā! — Inese apskāva vedeklu ar tādu siltumu, kādu Anna no viņas nekad nebija izjutusi. — Jānītis man pastāstīja par mantojumu. Kāda laime visai mūsu ģimenei!
No šīs saldi pielīmētās maiguma izrādes Annai iekšā viss savilkās. Sešu laulības gadu laikā vīramāte viņu reti sauca vārdā; parasti runāja īsi, pavēloši un bez jebkādas sirsnības.
— Nāciet iekšā, Inese, — Anna atkāpās malā, lai viņu ielaistu.
Pie tējas Inese ilgi nevilcinājās un ātri nonāca pie galvenā.
— Zini, es padomāju… Ilzei ar Tomu tajā vienistabas dzīvoklītī ir briesmīgi šauri. Puika aug, drīz ies skolā, bet nabadziņam pat savas istabas nav. Varbūt tu ļautu viņiem pārvākties uz to mantoto dzīvokli?
Anna uzmanīgi nolika krūzīti uz apakštasītes.
— Inese, es vēl neesmu izlēmusi, ko ar šo dzīvokli darīt. Iespējams, izīrēšu.
Vīramātes seja acumirklī satumsa.
— Izīrēt svešiem cilvēkiem, ja pašiem savējiem vajadzīga palīdzība? Anna, mēs taču esam ģimene!
Tieši tajā brīdī atgriezās Jānis. Viņš uzreiz saprata, par ko ir saruna, un apsēdās mātei līdzās.
— Mammai ir taisnība, Anna. Kāpēc laist tur svešiniekus, ja Ilze varētu dzīvot tajā dzīvoklī? Turklāt mums tā papildu nauda nav tik svarīga — tu taču pati labi pelni.
Anna juta, kā viņā pamazām krājas saspringums. Vīrs, kurš jau pusgadu pēc kārtējās atlaišanas sēdēja bez darba, tagad pamācoši runāja par to, ka papildu ienākumi viņiem nemaz neesot vajadzīgi.