Pat sīkie remontdarbi mājās pamazām kļuva par manu pienākumu.
Soli pa solim gandrīz viss bija uzkrauts man.
Tikmēr Ilze dēlam zvanīja katru dienu.
“Jāni, vai tu esi paēdis?”
“Jāni, pēc darba atbrauc pie manis.”
“Jāni, es pagatavoju tavu mīļāko ēdienu.”
Un, kad Jānis beidzot pārradās mājās, viena no pirmajām frāzēm, ko viņš man pateica, parasti bija:
“Mamma domā, ka tev vajadzētu biežāk gatavot.”
Es pasmaidīju.
“Protams.”
Bet iekšēji es ar katru dienu jutos arvien tukšāka.
Kādu vakaru es atnācu no darba ap septiņiem.
Diena bija bijusi briesmīga.
Es biju pārgurusi līdz pēdējam.
Jānis gulēja uz dīvāna un blenza telefonā.
“Sveika,” viņš noteica, pat nepaskatoties uz mani.
“Tu jau ēdi?” es pajautāju.
“Nē.”
“Gribi ēst?”
“Ļoti.”
Es noliku somu pie durvīm.
“Tad pasūtīsim kaut ko gatavu.”
Jānis pacēla acis tā, it kā es būtu piedāvājusi kaut ko pilnīgi neiedomājamu.
“Pasūtīsim?”
“Jā.”
“Mana mamma saka, ka sievietei jāprot tikt galā ar māju.”
Es lēni pagriezos pret viņu.
“Tava mamma saka ļoti daudz ko.”
“Nesāc atkal.”
Es iegāju virtuvē un atvēru ledusskapi.
Tas bija gandrīz tukšs.
Lai gan iepirkties biju bijusi tikai pirms divām dienām.
Taču lielu daļu produktu Jānis jau bija aiznesis savai mātei, jo Ilze bija teikusi, ka viņai tie esot vajadzīgi.
Es paņēmu telefonu.
“Es pasūtīšu picu.”
“Nē.”
“Kāpēc?”
“Mamma rīt nāks ciemos.”
“Un?”
“Viņa grib, lai te viss būtu kārtībā.”
Es skatījos uz viņu un mēģināju saprast, vai viņš to tiešām saka nopietni.
“Jāni, es tikko pārnācu no darba.”
“Es tev palīdzēšu.”
“Patiesi?”
“Jā.”
Viņš piecēlās.
Aizgāja līdz skapītim, izņēma divas glāzes un nolika tās uz galda.
“Viss.”
Es uz viņu paskatījos.
Un tad sāku smieties.
Ne jau tāpēc, ka man tas šķistu smieklīgi.
Es vienkārši vairs nespēju citādi.
“Tev taisnība,” es teicu.
“Par ko?”
“Tā mēs ilgi neizvilksim.”
Viņš apsēdās atpakaļ.
“Beidzot tu to saproti.”
Tajā pašā vakarā es viņam skaidri pateicu, ka mums jādala gan izdevumi, gan mājas darbi.
Viņš solīja laboties.
Dažas dienas pat likās, ka kaut kas tiešām sāk mainīties.
Tad ieradās Ilze.
Viņa apskatīja virtuvi.
Pievērsa uzmanību veļai.
Pēc tam pārgāja ar skatienu pāri viesistabai.
Un sacīja:
“Jāni, tev vajadzētu aprunāties ar savu sievu.”
Es stāvēju turpat viņas priekšā.
“Jūs varat runāt arī tieši ar mani.”
Ilze saldi pasmaidīja.
“Es negribu strīdēties.”
“Es arī ne.”
“Tad tev jāsaprot, ka manam dēlam vajag sievu, kura par viņu rūpējas.”
Es skatījos viņai acīs.
“Jūsu dēls ir pieaudzis vīrietis.”
Ilze uz brīdi apklusa.
Bet tad sarunā iesaistījās Jānis.
“Vienā ziņā mammai ir taisnība.”
Es pagriezos pret viņu.
“Kādā tieši?”
“Es strādāju visu dienu.”
“Es arī.”
“Jā, bet tu labāk proti organizēt māju.”
Šie vārdi mani ievainoja vairāk, nekā viņš, iespējams, jebkad spētu saprast.
Es neko neatbildēju.
Es vienkārši turpināju.
Dienu pēc dienas.
Mēnešiem ilgi.
Un tad pienāca mana dzimšanas diena.
No Jāņa es vēlējos tikai vienu.
Mierīgu vakaru.
Tikai mums abiem.
Tā vietā viņš tajā vakarā pārnāca mājās ne viens.