“Ja tava alga tik un tā nonāk pie tavas mātes, lai viņa tad arī gatavo tev vakariņas.” Es to pateicu tik mierīgi, ka pati pārsteidzos par savu balsi.
Mans vīrs Jānis apstājās virtuves durvīs kā sastindzis.
Dažas sekundes mūsu dzīvoklī valdīja pilnīgs klusums. Mana vīramāte Ilze sēdēja pie virtuves galda un blenza uz mani tā, it kā es būtu izdarījusi ko nepiedodamu.
“Ko tu nupat pateici?” Jānis beidzot pajautāja.
“Tu ļoti labi dzirdēji.”
Es novilku priekšautu un rūpīgi noliku to uz virtuves virsmas.
“Ja katru mēnesi tava alga tiek pārskaitīta uz tavas mātes kontu, tad no šodienas viņa var parūpēties arī par tavām vakariņām.”
Ilze ar plaukstu uzsita pa galdu.
“Kāda tu vispār esi sieva?”
Es paskatījos uz viņu bez dusmām, tikai ar nogurumu.
“Nogurusi sieva.”
Tajā vakarā es pirmo reizi pēc daudziem gadiem negatavoju vakariņas.
Bet nākamajā rītā iesniedzu šķiršanās pieteikumu.
Lai saprastu, kā mēs līdz tam nonācām, ir jāatgriežas dažus gadus atpakaļ.
Kad mēs ar Jāni apprecējāmies, strādājām abi. Es biju grāmatvede nelielā birojā, bet viņš strādāja transporta uzņēmumā.
Dzīvojām pieticīgā dzīvoklī, maksājām kopīgu kredītu un daudz runājām par nākotni.
Sākumā mums viss bija kopīgs.
Izdevumi.
Rēķini.
Iepirkšanās.
Mājas uzkopšana.
Ēst gatavošana.
Mēs nebijām ideāla ģimene, tomēr kaut kā viss darbojās.
Līdz brīdim, kad Ilze aizvien biežāk sāka parādīties mūsu ikdienā.
Jānis vienmēr bija bijis ļoti pieķēries savai mātei.
Varbūt pat pārāk cieši.
Sākumā tas mani netraucēja. Man šķita pilnīgi normāli, ka māte mīl savu dēlu un interesējas par viņa dzīvi.
Taču pamazām sākās piezīmes.
“Jāni, neēd tādas lietas. Es tev kaut ko normālu pagatavošu.”
“Jāni, tev naudas pietiek?”
“Jāni, kāpēc tava sieva tik daudz pērk?”
“Jāni, tev vajag vairāk taupīt.”
Es centos neiejaukties. Negribēju taisīt strīdus tur, kur, kā man toreiz likās, tos vēl varēja novērst.
Līdz kādu vakaru Jānis pārnāca mājās un paziņoja:
“Es nolēmu daļu algas dot mammai.”
Es uz viņu paskatījos.
“Kāpēc?”
“Viņa saka, ka labāk prot rīkoties ar naudu.”
“Un cik daudz tu viņai gribi dot?”
“Gandrīz visu.”
Uz mirkli man šķita, ka esmu pārklausījusies.
“Gandrīz visu savu algu?”
“Jā. Viņa man apmaksās dažus izdevumus, bet pārējo atliks malā.”
“Jāni, mums ir kredīts.”
“Es zinu.”
“Mums ir rēķini.”
“Es zinu.”
“Tad kāpēc tava alga vairs nenonāk mūsu kopīgajā budžetā?”
Viņš sarauca pieri, it kā tieši es būtu pateikusi kaut ko nesaprotamu.
“Viņa ir mana mamma. Es gribu viņai palīdzēt.”
Tieši no tā brīža sākās mūsu īstās problēmas.
Jānis turpināja strādāt.
Es arī.
Taču, tiklīdz pienāca laiks maksāt rēķinus, viņa nauda pēkšņi bija pazudusi.
“Šomēnes samaksāšu es,” viņš solīja.
Pienāca mēneša beigas.
“Man nepietiek naudas.”
Un es samaksāju.
Sākumā tie bija simt eiro.
Pēc tam divsimt.
Vēlāk jau četri simti.
Uz maniem pleciem pārgāja pārtika, rēķini un tīrīšanas līdzekļi.