Kopā ar viņu pa durvīm ienāca viņa māte, brālis, māsa un vēl divi bērni.
“Pārsteigums!”
Es paskatījos uz galdu.
Tas bija tukšs.
“Bet mums taču nav nekā gatava ēšanai.”
Ilze pasmaidīja tā, it kā viss jau būtu izlemts manā vietā.
“Es domāju, ka tu kaut ko pagatavosi.”
Jānis novilka jaku un, it kā nekas nebūtu noticis, noteica:
“Nu beidz, mīļā. Tu taču gatavo lieliski.”
Savā dzimšanas dienā es stāvēju virtuvē un gatavoju vakariņas astoņiem cilvēkiem.
Neviens mani neapsveica, līdz uz galda parādījās kūka.
Un arī to nebija sarūpējis Jānis.
Kūku bija atnesusi Ilze.
Kad visi beidzot bija aizgājuši, es paliku viena virtuvē starp netīriem šķīvjiem, glāzēm un katliem.
Pēc brīža ienāca Jānis.
“Nu, vakars taču izdevās jauks,” viņš sacīja.
Es pagriezos pret viņu.
“Šodien bija mana dzimšanas diena.”
“Es zinu.”
“Un es gatavoju tavai mātei, tavam brālim, tavai māsai un bērniem.”
“Bet viņi ir mana ģimene.”
Es ilgi skatījos viņā.
“Un kas tad es esmu?”
Jānis neatbildēja.
Tajā naktī es izvilku mūsu konta izrakstus.
Ne aiz ziņkārības.
Aiz izmisīgas vajadzības saprast, kas patiesībā notiek.
Es sāku skaitīt visus pēdējo sešu mēnešu maksājumus.
Kredītu.
Rēķinus.
Pārtiku.
Apdrošināšanas.
Remontus.
Pat degvielu, ko iztērējām braucieniem pie viņa ģimenes.
Kad visas summas saliku kopā, man kļuva auksti.
Izrādījās, ka gandrīz septiņdesmit procentus no mūsu kopīgajiem tēriņiem sedzu es.
Bet Jānis savu algu joprojām atdeva mātei.
Es nolēmu, ka vairs neklusēšu.
Nākamajā dienā es viņam pateicu:
“Es gribu redzēt, kāda ir mūsu finansiālā situācija.”
Jānis acumirklī saspringa.
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka mēs esam precējušies.”
“Tev nav jāuzrauga mana nauda.”
“Es negribu neko uzraudzīt. Es gribu saprast, kā mēs turpināsim dzīvot.”
Viņš paņēma telefonu rokā un izvairījās no mana skatiena.
“Mana mamma pārvalda manu algu.”
Es uz viņu skatījos, nespējot noticēt dzirdētajam.
“Un cik viņa tev atstāj?”
“Kā kuru mēnesi.”
“Cik, Jāni?”
Viņš klusēja.
Tad beidzot izspieda:
“Apmēram sešsimt eiro mēnesī.”
Es sastingu.
“Tu pelni krietni vairāk.”
“Mamma pārējo atliek malā.”
“Kopš kura laika?”
“Kopš aptuveni diviem gadiem.”
Divi gadi.
Veselus divus gadus es biju vilkusi gandrīz visu mūsu dzīvi viena.
Kamēr viņš savu algu nodeva mātei.
Taču īstais trieciens vēl tikai sekoja.
Pēc dažām dienām es nejauši atradu bankas maksājuma apliecinājumu.
Nauda nebija pārskaitīta uz nekādu uzkrājumu kontu.
Tas bija parasts pārskaitījums.
1 800 eiro.
No Jāņa Ilzei.
Maksājuma mērķī bija ierakstīts:
“Virtuves remonts.”
Es viņam nekavējoties piezvanīju.
“Jāni, kāpēc tu savai mātei pārskaitīji 1 800 eiro?”
“Virtuvei.”
“Kādai virtuvei?”
“Viņas.”
“Kāpēc?”
“Viņai vajadzēja naudu.”
“Un mūsu kredīta maksājums?”
“Netaisi no tā drāmu.”
Tajā mirklī manī kaut kas salūza.
Tās pašas dienas vakarā pie mums ieradās Ilze.
Viņa apsēdās pie virtuves galda tik brīvi, it kā šis dzīvoklis piederētu viņai.
“Jānis teica, ka tu esi dusmīga.”
“Es neesmu dusmīga.”
“Labi.”
“Es esmu nogurusi.”
Ilze smagi nopūtās.
“Tev jāsaprot, ka vīrietim ir tiesības palīdzēt savai mātei.”
“Lai palīdz.”
“Kur tad ir problēma?”
Es paskatījos vispirms uz Jāni, pēc tam uz viņu.
“Problēma ir tā, ka no savas algas viņš uztur tevi.”