Šī atzīšanās Sandru pilnībā pārvērta.
Viņa gadiem bija sapņojusi par mazbērnu, bet Anna viņai tādu nebija dāvājusi. Tāpēc, kad nākamajā rītā Ilze atkal parādījās mājā un tēloja nožēlu, Jāņa māte uz viņu jau raudzījās pavisam citādi.
“Es rīkojos muļķīgi,” Ilze klusi sacīja un ar plaukstu noglāstīja vēderu. “Hormoni mani padara neciešami jūtīgu.”
Andris viņai neticēja ne mirkli.
“Kur ir ārsta izziņas?”
“Es tās aizmirsu paņemt līdzi.”
Pie brokastu galda Anna sēdēja klusēdama. Viņai ar dzirdēto pilnīgi pietika. Viņa paskatījās uz Jāni.
“Es piekrītu šķiršanai.”
Viņš īsi, rūgti iesmējās.
“Lieliski. Tikai pēc tam nenāc raudādama atpakaļ, kad sapratīsi, ka tev nepieder nekas.”
Anna pacēla acis.
“Tad tā vairs nebūs tava problēma.”
Viņa devās augšā, sakravāja koferi un tajā brīdī nolēma atgūt dzīvi, no kuras bija atteikusies laulības dēļ.
Andris viņu atrada istabā brīdī, kad viņa somā lika vecās otas.
“Ko tu esi iecerējusi?”
“Es atkal sākšu gleznot. Gribu atvērt savu darbnīcu.”
Viņš nolika uz galda bankas karti.
“Uzskati to par aizdevumu. Sāc no jauna.”
Anna jau gribēja atteikties, bet Andris viņu pārtrauca.
“Atdosi vēlāk. Un pat tad, ja drīz vairs nebūsi mana vedekla, manās acīs tu joprojām esi ģimene.”
Pēc dažām dienām Anna atrada nelielas telpas Āgenskalnā, netālu no skolām un kafejnīcām. Vietai bija gaiši logi, pietiekami daudz vietas molbertiem un tieši tā sajūta, ko viņa bija meklējusi.
Viņa pati nokrāsoja sienas, nopirka molbertus, sagādāja krāsas un sāka piedāvāt gleznošanas nodarbības bērniem.
Kamēr Anna soli pa solim cēla jaunu nākotni, Jānis gatavoja kaut ko daudz tumšāku.
Viņš pārreģistrēja ieguldījumus uz drauga vārda un viltoja parādzīmes par simtiem tūkstošu eiro, lai radītu iespaidu, ka laulības laikā esot iekūlies milzīgos parādos. Pēc viņa plāna puse no šīm saistībām būtu jāuzņemas arī Annai.
“Kad viņa uzzinās, ka viņai draud simtiem tūkstošu parāds, pati rāpus atvilksies atpakaļ,” viņš sacīja Ilzei.
Ilze tikai pasmaidīja.
Taču arī viņa pati slēpa noslēpumu.
Viņa nekad nebija bijusi stāvoklī. Viņas iecere bija vienkārša: ar kādas paziņas palīdzību dabūt viltotus medicīniskos dokumentus un pēc kāzām patiešām palikt stāvoklī.
Ne Jānis, ne Ilze nenojauta vienu lietu.
Andris jau sen bija licis visu rūpīgi pārbaudīt.
Kādā pēcpusdienā viņa kabinetā ienāca asistents ar mapi rokās.
“Andri, mēs atradām Jāņa finanšu pārvietojumus.”
“Un kā ir ar grūtniecību?”
Vīrietis nolika uz rakstāmgalda vairākus dokumentus.
“Par to mums arī ir skaidrība.”
Andris pāršķīra pirmo lapu. Viņa sejas izteiksme kļuva auksta.
“Annai pagaidām neko nesaki.”
Viņš aizvēra mapi.
“Es gribu, lai viņi abi paši izrok sev bedri līdz galam.”
Jo tas, kas atradās šajā mapē, varēja sagraut ne tikai Ilzes plānu. Tas varēja Jānim maksāt uzņēmumu, naudu un pat ģimeni.
Pēc trim nedēļām Anna savā jaunajā darbnīcā karināja pie sienām pirmās gleznas, kad durvīs pēkšņi parādījās Jānis.
Viņš pārlaida skatienu molbertiem, mazajiem bērnu galdiņiem un gaiši krēmkrāsas sienām.
“Tu tiešām domā, ka ar šo varēsi izdzīvot?”
Anna nepārtrauca darbu.
“Arī tev labrīt.”
“Nāc mājās.”
Viņa lēnām pagriezās pret viņu.
“Ko, lūdzu?”
Jānis nopūtās tā, it kā šobrīd viņai izteiktu neticami dāsnu piedāvājumu.
“Es visu pārdomāju. Ilze man jau sāk krist uz nerviem. Mēs varam aizmirst to, kas notika. Tu atgriezīsies, un viss būs kā agrāk.”
Anna vairākas sekundes viņā skatījās klusējot.
“Tu atvedi savu mīļāko uz ģimenes vakariņām, ļāvi viņai iesist man pa seju, un tagad atnāc šeit, lai paziņotu, ka esi gatavs visu aizmirst?”
Viņš sarauca pieri.
“Es mēģinu sakārtot situāciju.”
“Nē. Tu mēģini atgūt ērtības, kuras pazaudēji.”
Šie vārdi viņu aizskāra. Jāņa balss kļuva vēsāka.
“Tad tiksimies šķiršanās procesā. Bet atceries vienu — man ir parādi vairāk nekā sešsimt tūkstošu eiro apmērā. Ja tie radušies laulības laikā, puse var nākties tev.”
Pirmo reizi Annai kļuva bail. Tomēr viņa to neizrādīja.
“Mans advokāts pārbaudīs katru eiro.”
Jānis aizgāja, būdams pārliecināts, ka ir viņu iebiedējis.
Pēc piecpadsmit minūtēm piezvanīja Andris.
“Pasaki man precīzi, ko viņš tev teica.”
Anna apmulsa.
“Kā jūs zināt, ka viņš bija šeit?”
“Tāpēc, ka mans dēls ir tikpat paredzams, cik bezatbildīgs.”
Viņa pastāstīja par it kā esošajiem parādiem. Andris brīdi klusēja.
“Tie ir viltoti.”
“Ko?”
“Man ir pārskaitījumu kopijas, datumi, sarakstes un dokumenti, kurus viņš safabricēja. Es zinu arī, kur paslēpti aktīvi, kurus viņš mēģināja noslēpt.”
Anna apsēdās, jo kājas pēkšņi kļuva vājas.
“Kāpēc jūs to visu darāt manā labā?”
“Tāpēc, ka tu neesi izdarījusi neko tādu, lai pret tevi tā izturētos. Un tāpēc, ka es būtu tikpat vainīgs kā viņš, ja piesegtu savu dēlu tikai tādēļ, ka viņš nes manu uzvārdu.”
Kamēr Anna turpināja veidot savu jauno dzīvi, sāka brukt arī otrie meli.
Sandra bez brīdinājuma aizbrauca pie Ilzes. Viņa viņu pieķēra dzīvoklī smēķējam.
“Tā ir draudzenes cigarete,” Ilze steigšus izmeta.
Vēlāk viņa paklupa aiz krēsla un ar vēderu spēcīgi atsitās pret galda malu.
Sandra izbīlī iekliedzās.
Ilze gandrīz pat nesaviebās.
“Nekas traks.”
Tieši šī reakcija Jāņa mātei lika kļūt pilnīgi aizdomīgai.
Viņa pameta dzīvokli un piezvanīja ārstam, kuru ģimene labi pazina. Pēc vairākām likumīgām pārbaudēm par medicīniskajiem dokumentiem, ko Ilze bija uzrādījusi, kļuva skaidrs: neviens no tiem nepiederēja viņai.
Grūtniecības nebija.
Sandra pārnāca mājās dusmās trīcēdama. Jānis tikko bija ienācis pa durvīm, kad māte viņam iesita pļauku.
“Mammu!”
“Šī sieviete nekad nav bijusi stāvoklī!”