Mana vīra mīļākā ienāca ģimenes svinībās, ieķērusies viņam elkonī, iesita man pa seju un ar nicīgu smaidu noteica: “Pavisam drīz šī ģimene būs mana.” Mans vīrs pat nepacēla roku, lai viņu apturētu. Es klusējot noslaucīju no vaiga viņas lūpukrāsas pēdu. Tad mans vīratēvs mierīgi piesita ar pirkstiem pie galda un sacīja: “Tagad runāšu es.” Tas, ko viņš pēc tam atklāja, uz visiem laikiem pārrakstīja viņa vienīgā dēla nākotni.
1. daļa
“Tu tātad esi Anna? Lieliski. Tad pateikšu tev uzreiz un visu priekšā: Jānis tevi vairs nemīl. Ja tev vēl ir palikusi kaut kripatiņa pašcieņas, paraksti šķiršanās dokumentus un pazūdi no viņa dzīves.”
Svešās sievietes balss pāršķēla Vecgada vakara vakariņas kā stikla šķemba, kas ar skaļu troksni saplīst klusā baznīcā.
Anna sastinga.
Veselas divas dienas viņa bija gatavojusi svētku galdu vīra vecāku lauku mājā netālu no Jūrmalas. Viņa bija cēlusies vēl pirms sešiem rītā, pārbaudījusi sālīto mencu, tradicionālos zaļumu ēdienus, cepeti, salātus un pat desertu galdu, lai nekas nebūtu atstāts nejaušības varā.
Sandra, viņas vīramāte, ģimenes svinībās pieprasīja nevainojamu kārtību. Pēdējos trīs gadus Anna bija tā, kura rūpējās gandrīz par visu.
Trūka tikai viena cilvēka.
Viņas vīra.
Jau vairākas nedēļas Jānis mājās pārradās vēlu, nepārtraukti slēpa telefonu un smaržoja pēc parfīma, ko Anna viņam nekad nebija pirkusi.
Viņa sen juta, ka kaut kas nav kārtībā.
Un tomēr Anna vēl turējās pie cerības, ka vismaz šajā vakarā viņš izrādīs pietiekami daudz cieņas pret savu ģimeni.
Pulksten deviņos un divdesmit minūtēs atvērās ārdurvis.
Jānis ienāca pelēkā uzvalkā.
Viņam pie rokas bija pieķērusies jauna sieviete sarkanā kleitā, ar nevainojamu grimu un tādu pašpārliecinātību, kas vienā mirklī spētu apklusināt trīsdesmit cilvēkus.
“Tēt, mamm,” Jānis teica, pat nepaskatoties uz savu sievu. “Šī ir Ilze.”
Annai šķita, ka grīda zem kājām pēkšņi ir pazudusi.
Ilze pasmaidīja.
“Mēs ar Jāni esam kopā jau gandrīz gadu.”
Kaut kur pie galda uz grīdas nokrita dakša.
Sandra izbailēs pielika roku pie krūtīm.
Galda galā sēdošais Andris Bērziņš, Jāņa tēvs un uzņēmumu grupas dibinātājs, kuru tagad vadīja viņa dēls, lēnām nolika savu glāzi.
Anna paskatījās uz vīru.
“Pasaki, ka viņa melo.”
Jānis novērsa skatienu.
“Nesāc te taisīt izrādi. Parunāsim vēlāk.”
Šie vārdi sāpēja vairāk nekā pati atzīšanās.
Kad Anna apprecējās, viņa aizvēra savu nelielo gleznošanas darbnīcu, jo Jānis bija viņai zvērējis, ka strādāt vairs nebūs nepieciešams. Savus iekrājumus viņa ieguldīja viņa pirmajā biznesa projektā. Viņa rūpējās par viņa vecākiem, organizēja katru ģimenes pasākumu un savus sapņus atkal un atkal atlika uz nenoteiktu nākotni.
Un tagad tieši viņš prasīja, lai viņa “netaisītu izrādi”.
Ilze paspēra soli tuvāk.
“Tu pati dzirdēji. Viņš ir izvēlējies. Tu tikai velc garumā to, kas tāpat ir neizbēgams.”
Anna piecēlās.
“Paej malā.”
Taču Ilze satvēra viņu aiz plaukstas locītavas.
“Nevajag izlikties par cēlu un aizvainotu kundzīti.”
Anna mēģināja izraut roku.
Un tad tas notika.
Ilze pacēla roku un visu ģimenes locekļu acu priekšā iesita viņai pa seju.
Pļaukas skaņa pārskrēja pāri ēdamistabai kā sitiens pa tukšu metālu.
Annas galva pagriezās uz sāniem. Vaigs dega, bet mutē izplatījās metāliska asiņu piegarša.
Jānis neizdarīja neko.
Viņš pat nemēģināja Ilzi apturēt.
Andris Bērziņš palika sēžam nekustīgi.
Pagāja viena sekunde.
Tad otra.
Un vēl trešā.
Tikai tad viņš nolika galda piederumus, piecēlās un vispirms paskatījās uz sarkano nospiedumu uz vedeklas sejas.
Pēc tam viņa skatiens apstājās pie dēla.
“Anna,” viņš sacīja tik mierīgā balsī, ka tā biedēja vairāk nekā kliegšana, “dod man trīs minūtes.”
Jānis nobālēja.
Ilze joprojām smaidīja. Viņa bija pārliecināta, ka vecais vīrs beigās nostāsies sava vienīgā dēla pusē.
Viņa pat nenojauta, ko Andris Bērziņš tūlīt darīs.
Arī Anna pati tikko spēja noticēt tam, kas sākās brīdī, kad šīs trīs minūtes sāka ritēt.
2. daļa
Andris Bērziņš palūdza pārējiem radiniekiem pāriet uz lielo viesistabu un iedzert kafiju.
Kad ēdamistabas durvis aizvērās, telpā palika tikai Anna, Jānis, Ilze un Jāņa vecāki.
“Vispirms,” Andris noteica, “kāds atnesīs Annai ledu.”
Sandra vairs nespēja valdīties.
“Jāni! Vai tu pavisam prātu esi zaudējis? Tu atved savu mīļāko mūsu mājās un ļauj viņai sist tavai sievai?”
Ilze uzreiz iejaucās.
“Mēs viens otru mīlam. Laulībai bez mīlestības taču nav nekādas jēgas.”
Andris paskatījās uz viņu ar aukstu, stingru skatienu.
“Es runāju ar savu dēlu. Jums neviens nav devis vārdu.”
Ilzes seja piesarka.
Jānis sakoda zobus.
“Tēt, mēs ar Annu vairs neesam pāris. Mūsu laulība nestrādā. Es gribu šķirties un precēt Ilzi.”
Andris paskatījās pulkstenī.
Bija atlikušas vēl divdesmit sekundes.
“Tu pabeidzi?”
“Jā.”
Vecākais vīrietis piecēlās.
“Tad tagad klausies ļoti uzmanīgi. No šī brīža tu esi atcelts no Bērziņu uzņēmumu grupas ģenerāldirektora amata.”
Jāņa acis izpletās.
“Ko?”
“Šo uzņēmumu es izveidoju. Un es joprojām esmu vairākuma daļu īpašnieks. Es tevi ieliku vadībā tāpēc, ka ticēju — tu esi atbildīgs cilvēks.”
“Tu nevari man atņemt to, ko es pats esmu uzcēlis!”
“Uzcēlis?” Andra balss kļuva vēl zemāka. “Ar šīs ģimenes naudu. Ar šīs ģimenes sakariem. Un tad, kad tu biji parādos, — ar tās sievietes ietaupījumiem, kuru tu tikko pazemoji visu priekšā.”
Jānis apklusa.
Andris norādīja uz durvīm.
“Un jūs, jaunā dāma, tagad pametīsiet manu māju. Ja jūs vēl kaut reizi pieskarsieties Annai, nākamā saruna jums nebūs ar mani, bet ar maniem advokātiem.”
Ilze satvēra Jāni aiz rokas.
“Saki taču kaut ko!”
Taču Jānis neko nespēja pateikt.
Vēl tajā pašā vakarā viņš atzinās vēl vienā lietā. Ilze, kā viņš apgalvoja, esot otrajā mēnesī.