Jānis kļuva bāls kā krīts.
“Tas nav iespējams,” viņš izdvesa.
“Viņa ir melojusi mums visiem,” Sandra teica, knapi valdīdama balsi. “Un tu šī melu dēļ sagrāvi savu laulību.”
Jānis vairs neko neklausījās. Viņš metās ārā no mājas un aiztraucās pie Ilzes. Durvis viņa atvēra nesteidzīgi, it kā jau būtu gaidījusi vētru.
“Saki man taisnību,” viņš pieprasīja.
Ilze sakrustoja rokas uz krūtīm.
“Kādu vēl taisnību?”
“Tu esi stāvoklī?”
Viņas klusēšana pateica visu skaļāk par jebkuru atzīšanos. Pēc brīža Ilze tikai noguris pavērsa acis uz augšu.
“Nē.”
Jānis skatījās uz viņu tā, it kā nespētu saprast dzirdēto.
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka citādi tu Annu nekad nepamestu,” viņa atcirta. “Tev vajadzēja kaut ko pietiekami spēcīgu, lai beidzot izšķirtos. Un tava māte mani tāpat nekad nebūtu pieņēmusi. Man nācās visu pasteidzināt.”
“Un pēc tam?” viņš jautāja dobjā balsī.
“Pēc tam mums būtu īsts bērns. Kas tur tik briesmīgs?”
Jānim sametās nelabi. Taču riebums nebija vērsts tikai pret Ilzi. Tas smacēja arī viņu pašu.
Viņš bija atteicies no sievietes, kura bija palikusi viņam līdzās laikā, kad viņam vēl nebija nekā, un izvēlējies sievieti, kurai vajadzēja izdomāt grūtniecību, lai viņu noturētu.
Neizrunājis vairs ne vārda, viņš aizgāja.
Vairākas stundas Jānis bezmērķīgi braukāja pa pilsētu. Ielas slīdēja garām, luksofori mainīja krāsas, bet viņš gandrīz neko nemanīja. Beigu beigās viņš apstājās pie Annas darbnīcas.
Pa logu viņš ieraudzīja viņu smejamies kopā ar vairākiem bērniem, kuri krāsoja košas, izdomātas figūriņas. Mati viņai bija sasieti augstu, priekšauts noklāts ar krāsu traipiem, bet sejā bija tāds miers un dzīvīgums, kādu viņš nebija redzējis kopš laika pirms viņu laulības.
Anna izskatījās laimīga.
Bez viņa.
Jānis nolaida acis. Pirmo reizi viņš saprata kaut ko tādu, ko agrāk bija spītīgi atteicies pieņemt: Anna, aizejot no viņa, nebija zaudējusi savu dzīvi.
Viņa to bija atguvusi.
Taču Ilze negrasījās pazust tukšām rokām. Viņa zināja, ka Jānim ir ārkārtas gadījumiem paredzēta bankas karte, un bija iegaumējusi arī viņa datora paroli. Izmantojot vecas atslēgas kopiju, viņa iekļuva mājā, paņēma karti un lejupielādēja failus, kuros bija redzamas aizdomīgas finanšu darbības — shēmas, ar kurām Jānis bija slēpis īpašumus un naudu.
Pēc tam viņa no konta izņēma gandrīz piecdesmit tūkstošus eiro.
Tajā pašā vakarā Ilze viņam piezvanīja.
“Faili ir pie manis.”
“Ko tu esi izdarījusi?” Jānis jautāja, un viņa balss kļuva sveša pat viņam pašam.
“To, kas man bija jādara. Ja tu neizpildīsi solīto, es visu nosūtīšu Annai, tavam tēvam un jebkuram citam, kam tas varētu interesēt.”
“Tu mani šantažē?”
“Sauc to par kompensāciju.”
Jānim šķita, ka sienas sāk spiesties viņam virsū. Kad viņš nolika klausuli, pie kabineta durvīm stāvēja Andris.
“Cik ilgi tu vēl vienu muļķību mēģināsi labot ar desmit nākamajām?” tēvs klusi pajautāja.
Jānis nolieca galvu.
“Tēti…”
“Es zinu par pārskaitījumiem. Zinu par viltotajām parādzīmēm. Zinu arī par Ilzi. Un tagad viņai rokās ir daļa pierādījumu pret tevi.”
“Es esmu pazaudējis visu,” Jānis nočukstēja.
“Nē,” Andris sacīja stingri. “Tu vēl vari pazaudēt kaut ko daudz svarīgāku.”
Jānis pacēla skatienu.
“Ko?”
“Pēdējo iespēju pārstāt būt tam cilvēkam, par kādu esi kļuvis.”
Andris nolika viņam priekšā mapi.
“Šeit ir pietiekami daudz materiālu, lai pierādītu, ka tu mēģināji apkrāpt Annu. Ja tu mani piespiedīsi, es pats personīgi nodošu šos dokumentus viņas advokātam.”
Jānim seja kļuva pelēcīga.
“Es taču esmu tavs dēls.”
“Tieši tāpēc es tev dodu pēdējo iespēju,” tēvs atbildēja. “Paraksti godīgu vienošanos. Atzīsti izdomātos parādus par savējiem. Atdod noslēptos aktīvus. Un beidz sodīt sievieti tikai tāpēc, ka viņai pietika drosmes no tevis aiziet.”
Jānis ilgi klusēja. Tad, gandrīz nedzirdami, pajautāja:
“Un uzņēmums?”
“Uzņēmums nav balva par to, ka tu pēkšņi uzvedies pieklājīgi.”
Šie vārdi salauza pēdējo viņa lepnuma drusku.
Nākamajā dienā Ilze ieradās Bērziņu grupas birojā un sacēla skandālu, kliedzot, ka Jānis viņu pametis grūtnieci. To dzirdēja visa reģistratūra. Darbinieki sastinga, daži izlikās skatāmies monitoros, bet ausis bija pievērstas vienīgi viņai.
Pēc dažām minūtēm parādījās Andris.
“Pietiek.”
Ilze izaicinoši pacēla zodu.
“Man ir pierādījumi par jūsu dēla nelikumīgajiem finanšu darījumiem.”
“Un mums ir pierādījumi, ka jūs nozagāt naudu un mēģināt viņu šantažēt.”
Krāsa no Ilzes sejas pazuda acumirklī.
“Jūs neuzdrošināsieties.”
“Pārbaudiet,” Andris mierīgi teica.
Viņš pienāca tuvāk, nezaudējot savaldību.
“Jūsu izdomātā grūtniecība vairs neko nenozīmē. Jānis šķiršanās procesā atklās savas finanšu manipulācijas. Tas nozīmē, ka jūsu zibatmiņa vairs nav ierocis. Jums atlikusi tikai viena izvēle: jūs atdodat naudu un pazūdat — vai arī pārējo risina juristi.”
Ilze paskatījās apkārt. Neviens viņu neaizstāvēja. Neviens pat neizskatījās gatavs viņai noticēt.
Divas dienas vēlāk, vienošanās ietvaros, viņa atdeva daļu naudas un pazuda no viņu dzīves.
Jānis pats piezvanīja Annas advokātam. Viņš piekrita caurspīdīgai un taisnīgai mantas sadalei. Pēc dažiem mēnešiem šķiršanās bija oficiāli noslēgta.
Kad pēc pēdējo dokumentu parakstīšanas viņi izgāja no ēkas, Jānis izskatījās tā, it kā īsā laikā būtu novecojis par vairākiem gadiem.
“Anna.”
Viņa apstājās.
“Piedod man.”
Viņa balsī vairs nebija ne augstprātības, ne paštaisnuma. Tikai nogurums.
“Es tev piedodu,” Anna atbildēja. “Bet piedošana nenozīmē atgriešanos.”
Jānis smagi norija siekalas.
“Es zinu.”
“Es ceru, ka tu kādreiz sapratīsi, kāpēc viss notika tieši tā.”
“Es jau sāku saprast.”
Anna aizgāja, neatskatoties.
Viņa nejuta uzvaras prieku. Viņa juta mieru.
Darbnīcai klājās arvien labāk. Jau pēc dažiem mēnešiem Annai nācās pieņemt darbā vēl divas skolotājas. Vēlāk viņa sāka rīkot nodarbības arī pieaugušajiem un atvēra nelielu galeriju, kurā viņas audzēkņi varēja izstādīt savus darbus.
Uz atklāšanu ieradās Andris un Sandra.
“Es lepojos ar tevi, mana meita,” Andris sacīja.
Annai nācās sakost lūpas, lai neizplūstu asarās.
Arī Jānis pamazām mainījās. Tēvs viņam uzņēmuma vadību uzreiz neatdeva. Tā vietā Andris lika viņam strādāt par vadītāju nelielā uzņēmuma nodaļā — kopā ar cilvēkiem, kuri agrāk bija bijuši Jāņa padotie.
Sākumā Jānis iebilda un mēģināja pierādīt, ka tas ir pazemojoši. Taču ar laiku viņš pārstāja strīdēties. Viņš sāka ierasties darbā agrāk un arvien biežāk apciemot savus vecākus.