Viņš bija nolēmis atdot visus viņas iekrājumus? Bez sarunas, bez piekrišanas, pat nepajautājot?
— Noņem rokas no telefona! — Anna iekliedzās un strauji izrāva ierīci Jānim no plaukstām. — Tā ir mana nauda, vai tu saproti?!
Asinis viņai sakāpa sejā. Pirksti trīcēja, kad Anna steigā spaidīja ekrānu, pārtraucot maksājumu. Par laimi, pārskaitījums vēl nebija apstiprināts — bija jāievada īsziņā atsūtītais kods.
— Anna, ko tu dari? — Jānis apjucis pajautāja.
— Sargāju savu naudu no zagļiem! — viņa asi atcirta.
— Kādiem zagļiem? Tā taču ir ģimene! — vīrs mēģināja taisnoties.
Istabā iestājās smags klusums. Jānis sēdēja uz gultas, bezpalīdzīgi izpletis rokas, it kā patiešām nesaprastu, par ko viņu vaino. Viņa sejā mijās aizvainojums un neizpratne.
— Kāda tieši ģimene? — Anna vēsi noprasīja. — Tava māsa, kura nespēj sakārtot savas finanses?
— Bet viņa taču ir mūsējā, — Jānis nomurmināja. — Sandra ir radiniece.
— Sandra ir tava radiniece. Nauda ir mana. Četrus gadus es katru mēnesi noliku malā pa piecdesmit eiro.
— Mēs taču dzīvojam kopā! — viņš iebilda.
— Un ko tas maina? Tas tev dod tiesības rīkoties ar maniem iekrājumiem?
Anna vairs necentās neko izskaidrot. Kļuva skaidrs, ka Jānis neredz robežu starp kopīgiem mājsaimniecības līdzekļiem un viņas personīgo uzkrājumu. Viņš acīmredzot bija pārliecināts: ja cilvēki dzīvo laulībā, viss pieder visiem, un vīrietis var izlemt, kur nauda jānovirza.
— Anna, saproti taču, Sandrai tiešām ir grūti, — Jānis mēģināja runāt mierīgāk.
— Un man bija viegli? Es četrus gadus sev visu liedzu!
— Nu ne jau pilnīgi visu…
— Pilnīgi visu! Es nepirku sev drēbes, negāju uz kafejnīcām, neņēmu normālu atvaļinājumu! Tas viss bija šīs naudas dēļ!
Jānis nolaida acis, it kā kaunētos. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuru pieķēruši zādzības brīdī. Un pēc būtības tieši tā arī bija.
— Mamma teica, ka zina tavu PIN kodu, — viņš klusi atzinās. — Es nodomāju: ja reiz kods ir zināms, tad var…
— Tad var ko? Nozagt manu naudu?
— Ne jau nozagt! Vienkārši aizdot māsai!
— Aizdot? — Anna rūgti iesmējās. — Un kad jūs grasījāties to atdot? Sandra taču pati ir bez naudas.
— Nu… kaut kā vēlāk…
— Kaut kā, — sieva nicīgi atkārtoja. — Jāni, tu tiešām biji gatavs četrus gadus atdot man māsas parādu?
Vīrs neatbildēja. Tas arī bija pietiekami daiļrunīgi. Neviens nebija plānojis neko atmaksāt. Ilze acīmredzot cerēja, ka dēls vienkārši pārskaitīs Sandrai lielu summu, un viss.
— Kur ir tava māte? — Anna pajautāja.
— Viesistabā. Skatās televizoru.
— Pasauc viņu šurp.
— Kāpēc?
— Es gribu parunāt ar cilvēku, kurš savam dēlam iemācījis zagt.
— Anna, nevajag taisīt skandālu…
— Jāni, pasauc savu māti. Tūlīt.
Viņš negribīgi piecēlās un izgāja no istabas. Pēc minūtes durvīs parādījās Ilze. Vīramāte izskatījās apmierināta — acīmredzot viņa bija pārliecināta, ka pārskaitījums jau veikts.
— Nu, pārskaitījāt? — viņa priecīgi pajautāja.
— Nē, — Anna īsi atbildēja.
Ilzes seja acumirklī satumsa.
— Kā tas ir — nē? Jānis taču apsolīja!
— Jānis mēģināja paņemt manu naudu bez atļaujas. Es viņu apturēju.
— Kāda vēl ņemšana bez atļaujas? — Ilze sašutusi iesaucās. — Tā ir ģimenes nauda!
— Tie ir mani personīgie iekrājumi. Un PIN kodu jūs noskatījāties.
Vīramāte samulsa. Viņa nebija gaidījusi, ka Anna tik tieši viņu apsūdzēs.
— Es tikai nejauši pamanīju, — Ilze steidzīgi sāka taisnoties.
— Svešas paroles nejauši neiegaumē, — Anna viņu pārtrauca. — Jūs mani apzināti vērojāt.
— Un kas par to? Ģimenē nedrīkst būt noslēpumu!
— Drīkst. Īpaši tad, ja runa ir par personīgu naudu.
Ilzes vaigi no dusmām pietvīka.
— Tātad tu atstāsi vīra māsu nelaimē? Tev nemaz nav sirds!
— Es nevienu neatstāju nelaimē. Es tikai negrasos apmaksāt citu cilvēku bezatbildību.
— Kādu vēl bezatbildību? Bērns ir slims!
— Sandra ir pieaugusi sieviete. Lai pati meklē risinājumu savām problēmām.
— Nu gan! — Ilze nicīgi nošņācās. — Skopule!
— Ilze, šo naudu nopelnīju es. Un es pati izlemšu, kā to tērēt.
— Bet Jānis ko, nepelna? Viņš tevi neuztur?
— Jānis pelna savām vajadzībām un mājas ikdienai. Šos iekrājumus veidoju es.
Ilze jau atvēra muti, lai atbildētu, bet Anna viņu apsteidza.
— Saruna ir beigusies. Turpmāk neviens manai naudai nepieskarsies.
Vīramāte aizvainoti izgāja no istabas. Jānis palika stāvam pie sliekšņa, mīņādamies no vienas kājas uz otru.
— Anna, mamma tagad būs dusmīga, — viņš bikli noteica.
— Lai dusmojas. Tā ir viņas problēma.
— Bet kas notiks ar Sandru?
— Kas ar viņu notiks? Lai strādā vairāk vai atrod papildu ienākumus.
— Viņai taču ir bērns!
— Bērni ir daudziem. Un kaut kā cilvēki tiek galā arī bez radinieku iekrājumu iztukšošanas.
Jānis neko vairs neteica. Viņš saprata, ka sieva šoreiz neatkāpsies.
Tajā vakarā viņi gandrīz nesarunājās. Dzīvoklī valdīja ledains aukstums, kaut gan radiatori bija silti. Ilze demonstratīvi neiznāca no savas istabas, tēlojot dziļi aizvainotu cilvēku. Andris, vīratēvs, centās turēties pa gabalu un neiejaukties konfliktā.
Anna gulēja gultā un ilgi skatījās tumsā. Tagad viņai bija pilnīgi skaidrs: šajā ģimenē viņu nekad neuzskatīs par līdzvērtīgu cilvēku. Viņas krāto naudu te vienmēr uztvers kā kopīgu kasi, ar kuru drīkst rīkoties vecākie un skaļākie.
Nākamajā rītā Anna vispirms nomainīja telefona paroli.