Pēc tam viņa atvēra bankas lietotni un arī tur nomainīja piekļuves PIN kodu. Tagad Anna bija pārliecināta: pie viņas iekrājumiem neviens vairs netiks.
Jānis pamanīja, ka sieva kaut ko dara telefona iestatījumos.
— Ko tu tur maini? — viņš piesardzīgi pajautāja.
— Aizsargāju savu naudu no svešām rokām, — Anna mierīgi atbildēja.
— Anna, nu kāpēc uzreiz tā…
— Tāpēc, ka vakar tu mēģināji paņemt manus iekrājumus bez manas atļaujas.
— Es taču negribēju zagt! Es tikai gribēju palīdzēt māsai!
— Ar manu naudu un pret manu gribu. Tam ir ļoti konkrēts nosaukums.
Jānis apklusa. Viņš saprata, ka sievai ir taisnība, tomēr atzīt to skaļi nespēja.
Nākamās dienas mājās pagāja saspringtā klusumā. Ilze, satiekot Annu virtuvē vai gaitenī, demonstratīvi novērsās, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Jānis mēģināja izlīdzināt situāciju, runāja te ar vienu, te ar otru, taču panākumu no tā bija maz.
— Varbūt tomēr iedosim kaut nelielu summu? — viņš reiz ieminējās. — Kādus simt eiro?
— Ne centa, — Anna atbildēja bez vilcināšanās.
— Bet mamma visu laiku apvainosies…
— Tā ir tava mamma. Tad arī tiec ar viņu galā.
Šajās dienās Anna līdz galam saprata, ka šajā mājā vairs palikt nevar. Nepārtrauktais spiediens, mēģinājumi rīkoties ar svešu naudu un pilnīga nevēlēšanās ievērot robežas padarīja kopdzīvi neciešamu.
Viņa klusi sāka meklēt īres dzīvokli. Pārlūkoja sludinājumus, rakstīja izīrētājiem, zvanīja un vienojās par apskatēm. Vajadzēja pavisam nelielu mājokli — studijas tipa dzīvokli vai vienistabas variantu, galvenais, lai tas būtu viņas miers.
Apmēram nedēļu pēc skandāla Anna atrada piemērotu vietu. Neliels studijas dzīvoklis parastā dzīvojamajā rajonā — bez greznības, toties tīrs un kārtīgs. Īre bija simt piecdesmit eiro mēnesī.
Sestdienas rītā, kad visi bija mājās, Anna brokastu laikā paziņoja savu lēmumu.
— Es pārvācos, — viņa pateica mierīgā balsī.
— Uz kurieni? — Jānis apstulbis paskatījās uz viņu.
— Esmu noīrējusi dzīvokli. Dzīvošu atsevišķi.
— Kāpēc? — viņš nesaprata.
— Tāpēc, ka šeit manu naudu uzskata par kopīgu. Es tā nedomāju.
Ilze pasmīnēja ar gandrīz uzvarošu sejas izteiksmi.
— Nu tad uz priekšu! — viņa noteica. — Paskatīsimies, kā viena pati maksāsi rēķinus.
— Maksāšu, — Anna pamāja. — Toties neviens nemēģinās iztukšot manus iekrājumus.
— Anna, varbūt nevajag tik krasi? — Jānis mēģināja viņu pierunāt. — Mēs taču varam visu izrunāt…
— Ko tieši? To, ka tu vairs nezagsi manu naudu? Par tādām lietām nav ko vienoties.
— Bet tas ir muļķīgi! Maksāt īri, ja te var dzīvot par velti!
— Labāk maksāt īri nekā pazaudēt visu, ko esmu gadiem krājusi, — Anna atbildēja.
Pirmdien viņa paņēma brīvdienu un visu dienu kārtoja mantas. Jānis bija darbā, bet Ilze pat necentās palīdzēt — viņa tikai staigāja garām ar aizvainotu seju. Vienīgais, kurš klusām pielika roku, bija Andris. Viņš palīdzēja nonest somas un ielikt tās taksometrā.
— Varbūt vēl pārdomāsi? — viņš klusi pajautāja.
— Nē, Andri. Esmu izlēmusi.
Viņš tikai pamāja. Andris saprata, ka vedeklai ir pamats tā rīkoties, taču ģimenes lojalitāte viņam neļāva to pateikt skaļi.
Jaunais dzīvoklis bija mazs, tomēr tajā valdīja patīkams miers. Anna pati brīnījās, cik viegli pēkšņi kļuva elpot. Neviens nejaucās viņas darīšanās, neviens nepētīja viņas kontu, neviens nemēģināja izspiest no viņas naudu, piesaucot vainas sajūtu un ģimenes pienākumu.
Jānis zvanīja katru dienu. Viņš lūdza atgriezties, solīja, ka māte vairs neiejauksies, zvērēja, ka viss būšot citādi. Taču Anna viņam neticēja. Ilzes raksturs nebija lieta, kas mainās vienas sarunas dēļ.
— Mamma teica, ka ir gatava atvainoties, — Jānis viņu pārliecināja.
— Man nevajag atvainošanos. Man vajag, lai viņa saprot: mana nauda ir mana nauda.
— Viņa saprata! Es apsolu!
— Jāni, tava māte nemainīsies. Rīt viņa atradīs jaunu iemeslu, kāpēc maniem iekrājumiem jāaiziet kāda cita vajadzībām.
Jānis nepadevās uzreiz. Viņš nāca ciemos, nesa nelielas dāvanas, runāja par mīlestību un par to, ka ģimene jāglābj. Anna viņu uzklausīja, bet savu lēmumu nemainīja.
Pēc mēneša kļuva skaidrs, ka izlīguma nebūs. Kad Jānis saprata, ka sievas naudu vairs nedabūs, viņš samierinājās ar zaudējumu. Viņš palika pie mātes — tur viņu patiešām gaidīja Sandra ar bērnu un nebeidzamām finansiālām problēmām.
Sandra atbrauca no savas pilsētas un apmetās pie brāļa. Viņa cerēja uz palīdzību, taču Jānim naudas nebija. Viņa alga knapi pietika paša vajadzībām.
— Kur tad ir nauda? — Sandra nesaprašanā jautāja. — Mamma taču teica, ka Anna ir bagāta!
— Anna aizgāja, — Jānis drūmi atbildēja. — Un naudu paņēma līdzi.
Sandra bija sašutusi par bijušās vedeklas “skopumu”, bet neko mainīt nespēja.
Pēc trim mēnešiem Anna iesniedza šķiršanās pieteikumu. Process noritēja ātri, jo dalīt faktiski nebija ko. Iekrājumi palika pie Annas, bet Sandras parādi un rūpes — pie Jāņa.
Bijušais vīrs mēģināja tiesā pretendēt uz daļu no naudas, tomēr bez panākumiem. Iekrājumu pamats bija izveidots vēl pirms laulības, un konts tika papildināts no Annas personīgajiem ienākumiem. Tiesa atzina šo naudu par viņas īpašumu.
Pirmo reizi pēc ilga laika Anna sajuta īstu atvieglojumu. Viņas nākotne atkal piederēja viņai pašai. Neviens vairs nevarēja komandēt, kur likt viņas naudu, un neviens nevarēja to izlietot svešu problēmu lāpīšanai.
Anna turpināja krāt. Tagad tas izdevās daudz ātrāk, jo vairs nebija jāuztur Jānis un jāpalīdz viņa radiniekiem. Divu gadu laikā viņa sakrāja summu pirmajai iemaksai.
Dzīvokli Anna noformēja uz sava vārda. Tas nebija liels, toties bija viņas pašas. Beidzot viņa bija ieguvusi to, pēc kā tiecās četrus gadus. Un neviena cilvēka no bijušā vīra ģimenes viņai blakus vairs nebija.