Visas domas grozās ap meitu, — vīramāte žēlojās. — Vai tas ir taisnīgi? Mans dēls dzīvo mierīgi, bet viņa māsa mokās!
Ar katru dienu Jānis kļuva arvien drūmāks. Anna redzēja, kā vainas sajūta viņu lēnām saēd. Ilze prata trāpīt tieši sāpīgajā vietā — viņa smalki un ar nopūtām stāstīja, cik grūta dzīve tagad esot Sandrai.
— Mamm, varbūt Sandra pati varētu kaut kā meklēt risinājumu? — Jānis mēģināja iebilst.
— Kādu vēl risinājumu? — Ilze uzreiz sašuta. — Viņa jau visu ir izmēģinājusi! Draudzenes aizdot nevar, pašām tukšas kabatas. Banka kredītu nedod, alga par mazu.
— Bet sociālais dienests? — Anna piesardzīgi ieminējās.
— Kāds vēl dienests? — vīramāte nicīgi nošņācās. — Tur mēnešiem jāstaigā ar papīriem, un beigās nekādas jēgas!
Kļuva skaidrs, ka Ilze no sava neatkāpsies. Viņasprāt, dēlam bija pienākums palīdzēt māsai, un nekādi argumenti viņu neinteresēja.
Izšķirošā saruna notika divdesmit piektajā septembrī. Vakariņu laikā Ilze pēkšņi nolika karoti un paziņoja:
— Jāni, es runāju ar Sandru. Viņai vajag trīs simtus eiro. Parādiem un pirmajam laikam. Vairāk viņa neprasa.
Jānis gandrīz aizrijās ar zupu.
— Trīs simtus? Mamm, mums nav tādas brīvas naudas!
— Kā tad nav? — vīramāte izbrīnīti pacēla uzacis. — Vai tad Anna nekrāj? Es zinu, ka krāj. Jau sen krāj!
Anna sastinga ar karoti rokā. Tātad Ilze zināja par viņas iekrājumiem. Bet no kurienes?
— Mamm, tā nauda ir atlikta dzīvoklim, — Jānis centās paskaidrot.
— Kādam dzīvoklim? — Ilze atmeta ar roku. — Jums arī te nav ne vainas! Bet Sandra ar bērnu cieš!
— Mēs četrus gadus krājām, — Anna klusi sacīja. — Tā ir pirmā iemaksa mūsu mājoklim.
— Un kas par to? — vīramāte aizkaitināti paskatījās uz viņu. — Sakrāsiet vēlreiz! Māsa palīdzību gaida tagad, nevis pēc gadiem!
— Ilze, es saprotu, ka Sandrai ir smagi, bet tie ir mūsu iekrājumi…
— Kādi vēl “jūsu”? — vīramāte viņu asi pārtrauca. — Jānis pelna, Jānis ir vīrietis mājā! Vai tu gadījumā pelni vairāk par savu vīru?
Annas vaigos ieplūda karstums. Tātad Ilze uzskatīja: ja Jānis ienes ģimenē vairāk naudas, tad viņš arī drīkst izlemt, kur paliek kopējie līdzekļi.
— Šo naudu es atliku no savas algas, — Anna stingri noteica.
— Un tad? — Ilze neatkāpās. — Tu dzīvo ģimenē! Ēdam kopā, komunālos maksājam kopā, visu lietojam kopā!
— Bet krāju es! Katru mēnesi pa piecdesmit eiro!
— Un kas tev to ļāva? — vīramāte viltīgi samiedza acis. — Ja jūs dzīvotu atsevišķi, tā nauda aizietu īrei!
Ilzes loģika bija kā betona siena. Viņa bija pārliecināta: ja jaunie nemaksā par atsevišķu dzīvokli, tad viss, ko viņiem izdodas atlikt, pieder ģimenei, un ar to drīkst rīkoties vecākie.
— Jāni, tu esi vīrietis vai neesi? — viņa turpināja spiest uz dēlu. — Vai tiešām nespēj palīdzēt savai māsai?
— Mamm, es padomāšu, — Jānis nomurmināja, acis nenolaizdams no šķīvja.
— Ko tur domāt? — Ilze sašutusi iesaucās. — Domāt jau ir par vēlu! Sandrai nauda vajadzīga rīt!
Anna piecēlās no galda. Ēstgriba bija pazudusi pilnībā. Viņai kļuva skaidrs: nākamajā dienā Ilze mēģinās piespiest Jāni pārskaitīt naudu māsai.
Savā istabā Anna izņēma no atvilktnes mazo kastīti un pārbaudīja kartes. Krājkonts, algas karte, karte ikdienas tēriņiem. Viss atradās savā vietā. Pagaidām.
Jānis ienāca pēc kādas pusstundas. Viņš izskatījās apmulsis un vainīgs.
— Anna, mamma teica, ka viņa zina tava krājkonta kartes PIN kodu, — viņš nedroši iesāka.
— Kā viņa to var zināt? — Anna neizpratnē paskatījās uz vīru.
— Reiz esot redzējusi, kad tu ņēmi naudu no bankomāta.
Anna iepleta acis. Tātad Ilze bija viņu vērojusi, iegaumējusi ciparus un tagad jebkurā brīdī varēja mēģināt piekļūt naudai.
— Jāni, tie ir mani iekrājumi, — Anna sacīja stingri. — Es tos krāju četrus gadus.
— Es saprotu, bet mammai arī ir taisnība. Sandrai tiešām ir ļoti grūti.
— Tad lai viņa strādā vairāk. Vai pārceļas uz mazāku pilsētu, kur dzīve ir lētāka.
— Anna, kā viņa pārcelsies? Ar bērnu, bez naudas…
— Jāni, ja mēs atdosim šo summu, dzīvoklim būs jāsāk krāt no jauna. Vēl četri gadi!
— Ne jau četri. Mēs krāsim kopā. Sanāks ātrāk.
Anna skatījās uz vīru un pēkšņi saprata — viņš jau ir izlēmis. Viņš tikai gribēja, lai viņa piekrīt, lai pēc tam pašam nebūtu jāmokās ar sirdsapziņas pārmetumiem.
— Jāni, es nepiekrītu, — viņa skaidri pateica. — Tā ir mūsu nākotne.
— Un Sandra nav mūsu ģimene?
— Sandra ir tava māsa. Bet šie iekrājumi ir mani.
Jānis neko neatbildēja. Viņš apgūlās gulēt, taču Anna redzēja, ka vīrs vēl ilgi grozās no viena sāna uz otru un nespēj aizmigt.
Nākamajā dienā Anna atgriezās no darba ierastajā laikā. Dzīvoklī valdīja klusums. Vīratēvs vēl nebija mājās, Ilze viesistabā skatījās televizoru. Jānis sēdēja viņu istabā ar telefonu rokās.
— Ko tu dari? — Anna jautāja, novelkot mēteli.
— Tāpat vien, — vīrs atbildēja pārāk nedroši.
Anna pienāca tuvāk un paskatījās ekrānā. Telefonā bija atvērta bankas lietotne. Jānis aizpildīja pārskaitījuma formu. Laukā “summa” bija ierakstīti divi tūkstoši četri simti eiro. Visi Annas iekrājumi.
— Kam tu pārskaiti naudu? — viņa auksti pajautāja.
— Mamma teica, ka māsai jāpalīdz, — Jānis nomurmināja. — Situācija esot kritiska.
Anna sajuta, kā dusmas savelk viņai krūtis ciešā mezglā. Tātad vīrs patiešām bija gatavs rīkoties aiz viņas muguras.