Ieva izvilka no somas telefonu.
— Es pārskaitījumu veicu četrpadsmitajā augustā.
Ilze smagi nopūtās, it kā gaiss pēkšņi būtu kļuvis par biezu.
— Labi. Daļu no tās naudas es iztērēju.
— Kam? — Ieva pajautāja.
Atkal iestājās klusums.
Jānis lēnām nolika žaketi atpakaļ uz krēsla atzveltnes, taču apsēsties negrasījās. Ilze saknieba lūpas tik cieši, ka tās gandrīz kļuva par šauru svītru.
Pirmais to pateica Andris:
— Tu iedevi Pēterim?
Pēteri es personīgi nepazinu. Viņa vārds man bija dzirdēts vien pāris reižu. Viņš bija Ilzes jaunākais brālis, piecdesmit divus gadus vecs cilvēks, kurš visu dzīvi bija gaidījis savu “lielo iespēju”. Reiz viņam bija būvniecības firma, pēc tam lietotu automašīnu tirdzniecība, vēlāk kafejnīca un pat interneta veikals. Viss viens pēc otra bija izgāzies.
Ilze apsēdās.
Pat bez vārdiem tā bija atbilde.
Ieva kļuva bāla.
— Tu manu naudu atdevi Pēterim?
— Es viņam aizdevu.
— Manu naudu?
— Viņš atdos.
— Kad?
Ilze klusēja.
Andris aizvēra acis.
— Cik?
— Ko?
— Cik daudz tu viņam kopā esi iedevusi?
— Tas uz tevi neattiecas.
— Es esmu tavs vīrs.
— Tie bija mani iekrājumi.
— Ilze.
Tādu Andra balsi es dzirdēju pirmo reizi. Viņš nepacēla toni, tomēr Ilze sarāvās.
— Cik?
— Vienpadsmit tūkstošus sešsimt eiro.
Ieva piecēlās kājās.
— Ko, lūdzu?
Ilze steigšus piebilda:
— Bet tur nebija tikai tava nauda.
Šis teikums izklausījās tik absurdi, ka vairāki cilvēki neticīgi saskatījās.
Ievas acīs sariesās asaras.
— Tu man prasīji naudu, jo teici, ka tētim nepietiek remontam.
— Es negribēju, lai jūs uztraucaties.
— Un no Jāņa jūs par to pašu gribējāt dabūt piecus tūkstošus.
Ilze paskatījās uz mani. It kā pēkšņi atkal es būtu visa ļaunuma sakne.
— Ja Anna nebūtu iejaukusies, mēs to būtu atrisinājuši ģimenes lokā.
Jānis pagriezās pret viņu tik strauji, ka es neviļus satrūkos.
— Tu to nopietni tikko pateici?
— Jā.
— Anna pat nezināja, kam tev īsti vajadzīga nauda.
— Toties viņa panāca, ka tu atsakies.
Jānis kādu brīdi vienkārši skatījās uz viņu. Tad viņš ierunājās mierīgi, gandrīz pārāk mierīgi.
— Zini, kāpēc es pateicu nē?
Ilze neatbildēja.
— Tāpēc, ka astoņus gadus redzu, kā tu to dari.
Istabā it kā kļuva vēsāks.
— Ko tad es daru?
— Visu, no kā tev pašai ir izdevīgi, tu nosauc par ģimenes pienākumu.
Ilze pielēca kājās.
— Es visu mūžu esmu dzīvojusi jūsu dēļ!
— Es zinu.
— Tad kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt?
— Tāpēc, ka tas, ka tu mūsu labā esi daudz darījusi, nedod tev tiesības rīkoties ar mums kā ar savu īpašumu.
Tad Jānis pateica to, par ko vēlāk atzina — tas viņā krājies gadiem.
— Kad divdesmit sešu gadu vecumā izvācos no mājām, tu trīs mēnešus ar mani nerunāji, jo, tavuprāt, es tevi biju pametis.
Ilze atmeta ar roku.
— Tas bija sen.
— Kad Ieva neaizgāja studēt tur, kur tu gribēji, tu viņai pateici, ka viņa tevi ir pievīlusi.
Ieva nolaida skatienu.
— Kad es apprecējos ar Annu, jau nākamajā dienā pēc kāzām tu man pateici, ka cerot — reiz es sapratīšot, ka lēmumu esmu pieņēmis pārāk ātri.
Par to es nebiju zinājusi.
Es paskatījos uz Jāni. Viņš pat nepagrieza galvu manā virzienā. Viņš skatījās tikai uz savu māti.
— Un tagad, tāpēc ka es tev neiedevu piecus tūkstošus, tu gribi sodīt manu sievu.
Ilzes seja pietvīka sarkana.
— Tev nav ne jausmas, cik daudz es tavā labā esmu upurējusi.
— Ir gan.
Jāņa balss aizlūza.
— Tieši tur arī ir problēma. Divdesmit gadus tu katru savu upuri pieraksti prātā, lai kādu dienu varētu pieprasīt samaksu.
Pēc tam vairs neviens neko neteica.
Es sajutu, ka kaut kas ir salūzis pavisam. Taču ne starp mani un Jāni. Gluži pretēji.
Viņš pagriezās pret mani.
— Braucam mājās?
Es pamāju.
Uzvilku mēteli.
Kad priekšnamā vilku kājās apavus, Ilze iznāca mums pakaļ.
— Jāni.
Mans vīrs apstājās.
— Ja tu tagad aiziesi, tad rīt nenāc atpakaļ tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Jānis paskatījās uz viņu.
— Es arī nenākšu.
Bija skaidri redzams, ka Ilze nebija gaidījusi šādu atbildi.
— Kā tu to domā?