— To, ka mums nebūs par ko runāt, kamēr tu neatvainosies Annai.
— Viņai? — Ilzes balsī ieskanējās neticība.
— Jā. Tieši viņai.
— Un viņa man arī lūgs piedošanu?
— Par ko?
Uz šo jautājumu Ilze vairs neatrada atbildi.
Jānis atvēra durvis. Mēs jau grasījāmies iziet, kad gaiteņa galā parādījās Andris.
— Jāni.
Mēs abi pagriezāmies.
— Rīt es tev piezvanīšu, — viņš klusi noteica.
Jānis tikai pamāja.
Mašīnā pirmās desmit minūtes valdīja pilnīgs klusums. Mēs braucām pa šoseju Daugavpils virzienā, un ielu laternu gaisma garās, slīdošās svītrās pārskrēja pāri priekšējam stiklam.
Beidzot es neizturēju.
— Tev nevajadzēja manis dēļ tā rīkoties.
Jānis uz mirkli paskatījās uz mani.
— Es to nedarīju tevis dēļ.
— Bet…
— Anna, — viņš mani pārtrauca, un viņa balss bija mierīga, gandrīz nogurusi. — Es piecēlos no tā galda tāpēc, ka pirmo reizi pa īstam sapratu: ja palikšu sēžam arī šoreiz, tad tā nosēdēšu visu dzīvi.
Es neko neatbildēju.
Pēc brīža viņš piebilda:
— Un man ir žēl, ka tik ilgi tev nācās paciest to, kam man pašam jau sen vajadzēja pielikt punktu.
Nākamajā dienā Andris tiešām piezvanīja.
Izrādījās, Ilze Pēterim nebija iedevusi vienpadsmit ar pusi tūkstošus eiro.
Summa bija daudz lielāka — gandrīz septiņpadsmit ar pusi tūkstoši.
Nauda bija paņemta no viņas pašas iekrājumiem, no Ievas līdzekļiem un arī no tās summas, ko Andris bija atlikis Saulkrastu mājas jumta nomaiņai.
Pētera uzņēmums jau vairākus mēnešus bija bijis uz maksātnespējas robežas. Lielākā daļa naudas vienkārši bija pazudusi.
Turpmākajās nedēļās ģimenē visiem bija pilnas rokas ar citām problēmām, un, godīgi sakot, par mani neviens vairs īpaši nedomāja.
Ieva pieprasīja, lai viņai atdod viņas daļu.
Andris atvēra atsevišķu bankas kontu.
Pēteris uz pāris nedēļām nozuda, bet pēc tam paziņoja, ka atmaksās visu pa daļām.
Ilze mums nezvanīja.
Trīs dienas pirms Ziemassvētkiem es saņēmu no viņas īsziņu.
“Vai mēs varētu parunāt?”
Es nesteidzos atbildēt. Parādīju ziņu Jānim.
— Tas jāizlemj tev, — viņš sacīja.
Pēc kāda laika es uzrakstīju, ka piekrītu.
Mēs satikāmies nelielā kafejnīcā Daugavpils centrā. Ilze atnāca viena. Bez dāvanām. Bez smaida. Viņa apsēdās man pretī, novilka mēteli un ilgi raudzījās savā kafijas tasītē.
Tad beidzot ierunājās.
— Tas, ko es tajā vakarā pateicu, nebija attaisnojams.
Es klusēju.
— Es negribu to skaidrot vai izlikties, ka tam bija iemesls.
Tad es pacēlu acis. Varbūt tā bija pirmā reize, kad viņas vārdos sadzirdēju kaut ko, ko spēju novērtēt.
— Es tikai gribu pateikt, — viņa turpināja, — ka biju dusmīga, jo viss nenotika tā, kā es biju iecerējusi. Un savas dusmas es izgāzu pār tevi.
— Jā, — es īsi atbildēju.
Viņa no šī viena vārda mazliet sarāvās.
— Piedod.
Mēs neapskāvāmies.
Mēs neraudājām.
Un nekas pēkšņi nekļuva ideāls.
Nākamajos mēnešos mēs tikāmies reti. Ilze reizēm joprojām izmeta piezīmes, pēc kurām agrāk es būtu vienkārši apklususi.
Tagad es vairs neklusēju.
Arī Jānis ne.
Un, dīvainā kārtā, ģimene no tā nesabruka.
Tā tikai mainījās.
Pēc kādām Lieldienu pusdienām, kad visi jau sāka vākt mantas un taisīties prom, Ilze pienāca pie manis virtuvē.
— Zini, — viņa sacīja, — tajā vakarā es domāju, ka man ir tiesības izlemt, kurš pieder pie šīs ģimenes.
Es paskatījos uz viņu.
— Es zinu.
Viņa viegli pasmaidīja, un šoreiz tajā smaidā nebija ne nievas, ne pārākuma.
— Laikam es kļūdījos.
No viesistabas atskanēja Jāņa balss:
— Anna, braucam?
— Tūlīt!
Ilze atspiedās pret virtuves leti.
— Savādi, — viņa klusi noteica. — Es biju pārliecināta, ka tad, kad viņš piecēlās no galda, viņš izvēlējās tevi, nevis mani.
— Man šķiet, viņam nemaz nevajadzēja izvēlēties.
— Tagad arī man tā šķiet.
Es paņēmu somu.
Pie durvīm vēlreiz atskatījos. Ilze stāvēja virtuvē, apkārt bija līdz pusei novākti šķīvji un glāzes.
Tajā vakarā, pirms vairākiem mēnešiem, viņa bija mēģinājusi mani izstumt no ģimenes.
Taču beigās notika pavisam kas cits.
Mēs pirmo reizi kļuvām par ģimeni pa īstam.
Ne tāpēc, ka visi domātu vienādi.
Bet tāpēc, ka nevienam vairs nebija jālūdz atļauja būt pašam.