“Paliec, Anna,” viņa sacīja pārāk mierīgi, un pie galda iestājās klusums

Atklājums bija nežēlīgi sāpīgs un pilnīgi nepieņemams.
Stāsti

Es paskatījos uz Jāni.

Viņa seja bija kļuvusi pavisam citāda.

Tajās vairs nebija dusmu.

Drīzāk nogurums.

Smags, līdz kaulam dziļš nogurums.

— Ilze, — es sacīju pēc iespējas mierīgāk, — Jānis ir pieaudzis cilvēks.

— Es to zinu.

— Tad kāpēc tu runā tā, it kā viņš pats nespētu pieņemt lēmumus?

— Tāpēc, ka pirms tevis viņš to spēja.

Pēc šiem vārdiem istabā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā kāds noliek glāzi uz galda.

Ilze atlaidās krēslā un auksti noteica:

— Labi, vienkāršosim. Pēc šī vakara tu vairs nepiederi mūsu ģimenei.

Es sastingstu.

Ne jau tāpēc, ka tas mani ievainoja.

Bet tāpēc, ka nespēju noticēt — viņa patiešām to pasaka divpadsmit cilvēku priekšā.

Jāņa tēvs, Andris, pacēla skatienu.

— Ilze…

— Nejaucies, — viņa asi pārtrauca.

Mana roka jau bija uz krēsla atzveltnes. Biju nolēmusi piecelties, pateikt paldies par vakariņām un aiziet mājās.

Es negribēju scēnu.

Negribēju raudāt.

Un vēl jo mazāk — lūgties, lai mani kāds atzītu par ģimenes daļu.

Taču, pirms paspēju pakustēties, blakus man noskrāpēja krēsls.

Piecēlās Jānis.

Nevis es.

Viņš noņēma žaketi no krēsla atzveltnes.

— Labi, — viņš teica.

Ilzes sejā uz mirkli parādījās gandrīz nemanāms apmierinājums. Viņa droši vien domāja, ka Jānis mani vienkārši pavadīs līdz durvīm.

Varbūt pat bija pārliecināta, ka pēc tam viņš atgriezīsies.

— Jāni, — viņa iesāka.

— Ja Anna nav tava ģimene, tad arī es neesmu.

Ilzes seja sacietēja.

— Nerunā muļķības.

— Es nerunāju muļķības.

— Viņa ir tava sieva. Es esmu tava māte.

— Tieši tā.

Jānis lēni pārlaida skatienu visiem pie galda.

— Un tomēr viņa ir vienīgais cilvēks šajā telpā, kuru tu uzskati par tādu, ko drīkst pazemot bez jebkādām sekām.

— Es nevienu nepazemoju.

Jānis īsi iesmējās.

Smiekli bija sausi un rūgti.

— Tu tikko divpadsmit cilvēku klātbūtnē paziņoji, ka viņa vairs nav ģimenes locekle.

— Tam ir iemesls.

— Tie pieci tūkstoši eiro?

Vairāki cilvēki vienlaikus pacēla galvas.

Ilze nobālēja.

— Tas nevienu neskar.

— Pirms brīža tu pati vēlējies visu izrunāt visu priekšā.

Ieva klusi ierunājās:

— Kādi pieci tūkstoši?

Ilze strauji paskatījās uz viņu.

— Tagad nav runa par to.

— Man šķiet, ka runa ir tieši par to, — sacīja Jānis.

Es pieskāros viņa rokai.

— Iesim prom.

Viņš tikai pakratīja galvu.

Tas nebija dusmu uzliesmojums. No viņa pēkšņi izlauzās kaut kas daudz senāks, ilgi krāts.

— Mamma mums prasīja piecus tūkstošus eiro mājas Saulkrastos remontam, — viņš pateica. — Es atteicu. Es. Nevis Anna.

Ieva nolika karoti uz galda.

— Man tu teici, ka Jānis ar Annu nedod tāpēc, ka Anna neļauj.

— Es neko tādu neteicu.

— Teici gan.

Ilzes acis uzplaiksnīja.

— Ieva, neiesaisties.

— Es jau esmu iesaistīta. Es iedevu divus tūkstošus.

Pēc šiem vārdiem Andris lēnām pagriezās pret Ilzi.

— Divus tūkstošus?

Viņa balss bija mainījusies.

— Tu man teici, ka Ieva iedeva septiņsimt piecdesmit.

Ilze klusēja.

Un tad notika kaut kas savāds.

Strīda virziens pēkšņi apgriezās.

Līdz tam visi skatieni bija vērsti uz mani.

Tagad visi raudzījās uz Ilzi.

— Kāpēc tu tētim pateici, ka es devu tikai septiņsimt piecdesmit? — Ieva jautāja.

— Es neatceros, ko tieši teicu.

— Es atceros, — klusi sacīja Andris. — Ļoti labi atceros.

Ilze aizkaitināti piecēlās kājās.

— Tas ir smieklīgi, ka jūs no tā taisāt problēmu.

— Kur ir nauda? — Andris pajautāja.

— Kāda nauda?

— Ievas divi tūkstoši.

— Remontam.

— Kādam remontam?

Ilze neatbildēja.

Andris atslīga krēslā.

— Ilze, meistars pagājušajā nedēļā man pateica, ka mēs viņam neesam pārskaitījuši nevienu eiro avansā.

Man sarāvās vēders.

To es nebiju zinājusi.

Ilze paskatījās apkārt. Pašpārliecinātība, kas vēl pirms mirkļa turēja viņu taisnu, sāka drupt acu priekšā.

— Es vēl neesmu pārskaitījusi.

— Tad kur tā ir?

— Manā kontā.

— Parādi.

— Andri, netaisi te cirku.

— Tu pati sapulcināji divpadsmit cilvēkus, lai sarīkotu cirku ap Annu.

Neviens nekustējās.

Vizmas Seta