Man iekšā viss sastinga kā ledū.
— Tu piekriti?
Andris paspēra soli manā virzienā.
— Es gribēju ar tevi par to parunāt.
— Kad tieši? Tad, kad viņu koferi jau būtu nolikti manā guļamistabā?
— Runa ir tikai par pāris mēnešiem.
— Par pāris mēnešiem?
— Nu… varbūt diviem. Varbūt trim.
Inese pavirši pamāja ar roku, it kā tas būtu sīkums.
— Vai arī sešiem. Redzēs, kā sanāks.
Es sastingu un paskatījos uz viņu.
Tajā brīdī viņa pieļāva savu pirmo nopietno kļūdu.
Viņa pasteidzās pateikt par daudz.
— Seši mēneši?
— Un kas par to? — viņa uzreiz atcirta. — Jums ir piecas guļamistabas. Māja ir milzīga. Tu taču neatstāsi bērnus uz ielas, ja jums te vietas ir vairāk nekā vajag!
Šis teikums bija izšauts ļoti precīzi.
Viņa mēģināja mani ielikt ļaundares lomā.
Tikai Inese nezināja vienu lietu.
Lietu, kuru Andris acīmredzot kaut kāda iemesla dēļ viņai nekad nebija skaidri izstāstījis.
Šī nebija “mūsu” māja.
Tā bija mana māja.
Es to nopirku trīs gadus pirms iepazinos ar Andri — par saviem iekrājumiem un daļu no vecmāmiņas atstātā mantojuma.
Andris šeit dzīvoja kopā ar mani, jā. Bet viņa vārds zemesgrāmatā nekad nebija parādījies.
Līdz šai dienai tas starp mums nebija radījis nekādas domstarpības.
Līdz šai dienai.
Pēkšņi ārā atskanēja automašīnas signāls.
Ineses seja uzreiz atplauka.
— Viņi ir klāt!
Viņa steidzās uz vārtu pusi.
— Andri! Atver viņiem!
— Neatver neko, — es pateicu.
Mans vīrs apstājās pusceļā.
Inese lēnām pagriezās pret mani.
— Ko tu tikko teici?
— Es teicu, ka vārti paliks aizslēgti.
— Tu taču to nedomā nopietni.
Atkal atskanēja taurēšana.
Tad aiz vārtiem bija dzirdama sievietes balss.
— Mammu!
Tā bija Sandra.
Inese ar sacietējušu seju pienāca man tuvāk.
— Ilze, nepazemo mani manas meitas priekšā.
— Tad nevajadzēja aicināt viņu dzīvot manā mājā, pirms tam man pat nepajautājot.
— Šī ir arī Andra māja!
— Nē.
Andris aizvēra acis.
Inese samirkšķināja plakstiņus.
— Ko?
— Šī māja nepieder Andrim.
Pār mums nolaidās dīvains klusums.
— Kādas muļķības tu tur runā?
Es iegāju viesistabā.
Inese sekoja man pa pēdām.
— Es ar tevi runāju!
Pie rakstāmgalda es atvilku vienu no atvilktnēm un izņēmu mapi.
Andris ļoti labi zināja, kas tajā atrodas.
Tieši tāpēc viņš neteica ne vārda.
Es atgriezos uz terases un noliku mapi uz galda.
— Paskaties pati.
Inese pat nepieskārās dokumentiem.
— Man nekas nav jāskatās.
— Tad paskaidrošu vārdos. Šo māju es nopirku vēl pirms apprecējos ar tavu dēlu. Tā juridiski pieder tikai man.
Viņas seja mainījās.
Tikai uz mirkli.
Bet es to pamanīju.
— Tas neko nemaina, — viņa beidzot noteica. — Andris ir tavs vīrs.
— Maina gan. Un ļoti daudz ko maina, ja kāds sāk lemt, kurš drīkst ievākties šeit uz pusgadu.
— Mēs runājam par viņa māsu!
— Bet es runāju par savu māju.
Tieši tajā brīdī Sandra aiz vārtiem atkal nospieda signālu.
Inese zaudēja savaldību.
— Andri, tūlīt pat atver tos vārtus!
Mans vīrs sakustējās un paspēra soli.
— Andri, — es mierīgi pateicu, — ja tu tagad atvērsi vārtus, lai viņi ienestu mantas, lai gan es tikko skaidri pateicu, ka nepiekrītu viņu ievākšanai, tad mūsu problēma būs daudz nopietnāka par parastu ģimenes strīdu.
Viņš apstājās.
Inese sašutusi ieurbās viņā ar skatienu.
— Tu tiešām ļausi savai sievai šādi izturēties pret tavu māti?
Andris smagi ievilka elpu.
— Mamm… tev vispirms vajadzēja parunāt ar Ilzi.
— Bet tu taču piekriti!
— Es teicu, ka aprunāšos ar viņu.
Inese apklusa.
Tas viņai bija kas jauns.
— Ko, lūdzu?
— Es teicu, ka pajautāšu. Es nekad neteicu, ka vari paziņot Sandrai, lai viņa ar visu savu iedzīvi pārceļas uz šejieni.
Ineses vaigi piesarka dusmās.
— Nemelo man!
— Es nemeloju.
Tajā pašā mirklī kāds sāka dauzīt pa vārtiem.
— Mammu! — Sandra sauca no ārpuses. — Mašīna ir piekrauta līdz augšai! Atver!
Inese norādīja uz mani ar pirkstu.
— Tu atvērsi tos vārtus.
— Nē.
— Ilze…
— Nē.
— Mani mazbērni stāv ārā!
— Kā viesi viņi drīkst ienākt. Var apsēsties, padzert kafiju, paēst un atvilkt elpu. Bet ar koferiem viņi šajā mājā neienāks.