— Atveriet vārtus! Sandra tūlīt būs klāt ar vīru un bērniem! — manas vīramātes balss pārskrēja pāri visam dārzam tik pašsaprotami pavēlnieciskā tonī, ka es uz mirkli pat nodomāju, ka esmu pārklausījusies.
Es stāvēju uz terases, nekustīga, ar kafijas tasi abās rokās.
— Ko, lūdzu?
Inese pat neuzskatīja par vajadzīgu pagriezties pret mani. Viņa stāvēja pie mājas ieejas, vienā rokā turēja telefonu un nepacietīgi māja manam vīram.
— Andri, ko tu vēl gaidi? — viņa noteica pavēloši. — Ej un atver vārtus. Tava māsa tikko zvanīja. Pēc piecām minūtēm viņi būs šeit.
Andris kļuva bāls. Un tieši pēc viņa sejas es sapratu, ka šī nav nekāda pēkšņa ciemošanās.
Viņš kaut ko zināja.
Es lēni noliku tasi uz galda.
— Andri.
Mans vīrs izvairījās no mana skatiena.
— Ilze, parunāsim vēlāk.
— Nē. Mēs runāsim tagad. Kāpēc tava māsa brauc pie mums kopā ar vīru un bērniem?
Inese skaļi un teatrāli nopūtās.
— Ak Dievs, Ilze, vai tiešām tev no visa jātaisa traģēdija?
Es pagriezos pret viņu.
Mana vīramāte mūsu mājā bija tikai ceturto dienu.
Viņa bija ieradusies ar skaidrojumu, ka viņai vajadzēs padzīvot pie mums “ne ilgāk kā nedēļu”, jo viņas dzīvoklī notiek remonts.
Es piekritu.
Galu galā tā bija mana vīra māte. Lai arī mūsu attiecības nekad nebija bijušas īpaši siltas, es negribēju bez vajadzības izraisīt strīdu.
Taču kopš brīža, kad Inese pārkāpa mūsu mājas slieksni, viņa izturējās tā, it kā viss te piederētu viņai.
Pirmajā dienā viņa pārkārtoja visus traukus virtuvē.
Otrajā paziņoja, ka viesistabas aizkari esot “pārāk drūmi”, un bez manas atļaujas tos noņēma.
Trešajā uzaicināja pusdienās divas savas draudzenes.
Bet šorīt viņa sāka sūdzēties par viesu istabu, jo, viņasprāt, tā “nav piemērota, lai tajā izmitinātu veselu ģimeni”.
Toreiz es vēl nesapratu, uz ko viņa tēmē.
Tagad sapratu gan.
— Es uzdodu pavisam vienkāršu jautājumu, — sacīju, cenšoties runāt mierīgi. — Kāpēc Sandra brauc šurp ar visu savu ģimeni?
Inese iestūma telefonu somā.
— Tāpēc, ka viņi šeit paliks.
Dažas sekundes nedzirdēja neko citu kā vien lapu čaboņu vējā.
— Atkārto vēlreiz.
— Viņi dzīvos šeit, — viņa paskaidroja tādā tonī, it kā runātu ar bērnu, kuram jāizskaidro pašsaprotamas lietas. — Sandra, viņas vīrs un abi mazie.
Es paskatījos uz Andri.
— Uz cik ilgu laiku?
Viņš pārbrauca ar plaukstu pār pakausi.
— Ilze…
— Uz cik ilgu laiku? — es atkārtoju.
Viņa vietā atbildēja Inese.
— Kamēr viņi sakārtos savas problēmas.
— Kādas problēmas?
— Saistītas ar dzīvokli.
Es saraucu pieri.
— Kas noticis ar viņu dzīvokli?
— Līdz mēneša beigām viņiem jāizvācas.
Es instinktīvi palūkojos uz vārtu pusi.
— Bet šodien jau ir divdesmit piektais.
Inese viegli pasmaidīja.
— Tieši tā.
Un tajā brīdī viss nostājās savās vietās.
Viņi nebrauca ciemos.
Viņi ieradās ar visām savām mantām.
— Un kur tieši tu esi izdomājusi viņus izmitināt?
Mana vīramāte ar abām rokām norādīja uz mūsu māju.
— Nu, šeit, protams.
No manis izlauzās īsi smiekli.
Ne jau tāpēc, ka tas būtu smieklīgi.
Tie bija tādi nervozi, aprauti smiekli, kas izsprūk tad, kad situācija ir tik absurda, ka prātam vajag pāris sekundes, lai vispār saprastu notiekošo.
— Nē.
Ineses smaids pazuda.
— Ko nozīmē — nē?
— Viņi te nedzīvos.
— Ilze, viņa ir mana meita!
— Es to zinu.
— Viņai šobrīd ir ļoti grūts laiks.
— Man žēl.
— Tad es nesaprotu, kas tev nepatīk.
— Man nepatīk tas, ka šī ir mana māja un neviens mani nav pat pajautājis.
Inese sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Tā ir arī mana dēla māja.
Es paskatījos uz Andri.
Viņš nolaida acis.
Un ar šo niecīgo kustību viņš atbildēja uz jautājumu, kuru es vēl nebiju paspējusi uzdot.
— Tu par to zināji.
— Ilze, paklausies…
— Kopš kura laika?
— Mamma pirms dažām dienām ar mani par to runāja.
— Pirms dažām dienām?
Inese tūlīt iejaucās.
— Nepārspīlē! Viņiem vienkārši bija vajadzīga vieta, kur pagaidām apmesties, un Andris tam piekrita.