Tās paliks mašīnā.
Inese paskatījās uz mani tā, it kā es viņai būtu nodarījusi kādu personisku pārestību.
— Un ko tad?
— Tad viņi sameklēs sev citu vietu, kur apmesties.
— Viņi nevar atļauties vēl vienu īres dzīvokli!
— Tad mēs kopā domāsim par īstu risinājumu.
— Es jau esmu atradusi risinājumu!
— Nē, Inese. Tu esi atradusi manu māju.
Andris pacēla galvu.
Pirmo reizi kopš šīs sarunas sākuma viņš paskatījās man tieši acīs.
Man šķiet, tikai tajā brīdī viņš beidzot saprata, kas patiesībā notiek.
Viņa māte nebija lūgusi palīdzību.
Viņa bija izlēmusi mūsu vietā.
Un tā nebija pirmā reize. Tā tas bija noticis gadiem.
Ziemassvētkos Inese noteica, kur mums jāēd vakariņas.
Vasarā viņa izlēma, kad mums pienākas pie viņas braukt ciemos.
Kad mainījām mašīnu, viņai, protams, bija stingrs viedoklis arī par to, kādu modeli mums vajadzētu pirkt.
Kad es remontēju virtuvi, viņa ieradās ar mēbeļu katalogu un paziņoja, kurus skapīšus mēs it kā esot izvēlējušies.
Tās vienmēr bija mazas robežu pārkāpšanas. Tikai nomaskētas par rūpēm un padomiem.
Taču šoreiz viņa bija aizgājusi pārāk tālu.
Beigu beigās es tomēr atvēru vārtus.
Sandra stāvēja ārpusē kopā ar savu vīru Juri un abiem bērniem.
Aiz viņiem bija novietots pārvākšanās busiņš.
Nevis parasta vieglā mašīna.
Busiņš.
Līdz pat jumtam piekrauts ar kastēm, somām, bērnu mantām un izjauktām mēbelēm.
Tajā mirklī no manis pazuda arī pēdējā šaubu palieka.
Sandra izkāpa ar platu smaidu sejā.
— Beidzot!
Viņa nāca man pretī, gatava mani apskaut.
— Ilze, tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti mēs tev esam pateicīgi!
Es mierīgi atkāpos soli atpakaļ.
— Par ko tieši jūs man pateicaties?
Viņas smaids sastinga.
— Nu… par to, ka ļauj mums te palikt.
Sandra paskatījās uz savu māti.
Inese klusēja.
— Es nekam tādam neesmu piekritusi, — es atbildēju.
Sandras acis iepletās.
— Ko?
— Tava māte jūs uzaicināja, vispirms pat neaprunājoties ar mani.
Juris lēnām nolika zemē kasti, ko turēja rokās.
— Inese teica, ka viss ir sarunāts.
Es pagriezos pret vīramāti.
Tā bija viņas otrā lielā kļūda.
Viņa bija melojusi arī pašas meitai.
— Nekas nebija sarunāts.
Sandra pagriezās pret Andri.
— Tu ar Ilzi nebiji runājis?
— Nē, — viņš klusi atzina.
— Bet mamma teica…
— Es zināju, ka Ilze beigās piekritīs! — Inese iekliedzās.
Neviens neatbildēja.
Pat bērni pēkšņi apklusa.
Inese elpoja strauji un saraustīti.
— Ziniet ko? Man ir apnicis, ka šī sieviete uzvedas tā, it kā viņa mūsu ģimenē būtu svešiniece!
Viņas vārdi iedzēla.
Tomēr tie vienlaikus visu padarīja pavisam skaidru.
— Inese, tu esi pie manis tikai četras dienas, bet jau paspēji pārkārtot manu virtuvi, noņemt manus aizkarus, un tagad vēl gribi noteikt, kam te būs jādzīvo. Varbūt problēma nav tajā, ka es kādu uztveru kā svešu. Varbūt problēma ir tajā, ka tu neproti cienīt robežas.
— Es esmu Andra māte!
— Bet es esmu viņa sieva. Ne kalpone. Un noteikti ne ģimenes viesu nama administratore.
Sandra nolaida skatienu.
Juris izskatījās tā, it kā no kauna labprāt iegrimtu zemē.
Un tad notika kaut kas, ko es nebiju gaidījusi.
Sandra ierunājās.
— Mammu, vai Ilze tiešām par to neko nezināja?
Inese saknieba lūpas.
— Viņai nevajadzēja no tā taisīt tādu skandālu.
— Es neprasīju to.
Iestājās klusums.
— Viņa tiešām neko nezināja?
— Es grasījos ar viņu parunāt.
Sandra aizvēra acis.
— Ak Dievs…
— Es to darīju jūsu dēļ!
— Bet tu man teici, ka viņa priecāsies mūs redzēt!
Inese neatbildēja.
Sandra pagriezās pret mani.
— Ilze, man ļoti žēl.
Viņas balss tagad skanēja pavisam citādi.
— Ja es būtu zinājusi, ka neviens tev nav prasījis atļauju, es nekad nebūtu atbraukusi ar visu iedzīvi.
— Es zinu.
Un es to teicu pilnīgi nopietni.
Manas dusmas nebija vērstas pret viņu.
Tās bija vērstas pret Inesi.
Juris pienāca tuvāk.
— Mēs šonakt varam sameklēt kādu viesnīcu.
— Tas nav vajadzīgs, — es atbildēju. — Bērni ir noguruši. Šonakt jūs varat palikt šeit.
Ineses sejā uzreiz parādījās uzvarošs smaids.
— Redzi? Es taču zināju, ka…
Es pacēlu roku, pārtraucot viņu.
— Tikai uz vienu nakti.