— Tad šķiries, Andri.
Viņš sastinga. Roka, ko bija jau atvēzējis kārtējam dusmu žestam, lēni noslīdēja gar sāniem.
— Ko tu teici?
— Šķiries, — Ilze atkārtoja tikpat mierīgi. — Tavu daļu hipotekārajā dzīvoklī es izpirkšu caur banku. Naudu pārskaitīs uz tavu kontu. Bet ar cilvēku, kurš man mēģina noplēst ādu pār acīm savas māsas svinību dēļ, es vairs nedzīvošu ne dienu.
Andris apjucis samirkšķināja acis.
— Ilz… nu ko tu tagad? Es taču dusmās pateicu. Nu, pāršāvu pār strīpu, kam negadās… Apsēdīsimies kā normāli cilvēki, izrunāsim visu…
— Nav vairs nekā, ko apspriest, — Ilze pasniedza atslēdzniekam samaksu par darbu un paņēma no viņa trīs pilnīgi jaunu atslēgu saišķi. — Savas mātes mantas vari sakravāt pats. Laiks sāk skaitīties no šī brīža.
Pēc divarpus stundām pie kāpņu telpas pirmajā stāvā stāvēja seši piebāzti saiņi, trīs apavu kastes un vecs grīdas ventilators.
Anna sēdēja uz soliņa un ar plaukstas virspusi izsmērēja pa vaigiem skropstu tušu.
— Mammu, kur mēs tagad iesim? Pie Roberta nevar, viņam tur brālis ar ģimeni dzīvo…
— Aizveries! — Sandra asi atcirta, ciešāk ietinoties lakatā. — Iesim pie Andra! Viņam taču ir divistabu dzīvoklis!
— Pie Andra nesanāks, — Ilze iznāca no kāpņu telpas, atslēgas ielikusi kabatā. — Andris šonakt paliek kopmītnēs pie savas darbavietas. Pasūtiet kravas busu.
Pagāja četri mēneši.
Rudens bija kļuvis dzestrs, un pēdējās dzeltenās lapas jau bija nobirušas no kokiem.
Juceklis ap īpašuma sadali norima daudz ātrāk, nekā varēja gaidīt. Kad Andris saprata, ka Ilze negrasās atkāpties ne par centu un ir piesaistījusi zinošu vērtētāju, viņš bez liekām ķildām parakstīja vienošanos par savas daļas izpirkšanu. Saņemtā summa viņam pietika vien tam, lai nomaksātu atlikumu par veco auto kredītu un kopā ar kolēģi noīrētu istabu kādā guļamrajonā.
Annas kāzas tomēr notika, taču pavisam ne tā, kā viņa bija iztēlojusies savās skaistajās iecerēs.
Uzzinājis, ka grezna dāvana sākuma kapitāla veidā uz sveša rēķina nebūs gaidāma, līgavainis sarīkoja pamatīgu skandālu. Jaunie laulību reģistrēja parastā ceturtdienā, džemperos un džinsos. Lauku restorāna un baltā sedana vietā viņi kopā ar vecākiem pusotru stundu pasēdēja picērijā.
Sandra tagad mitinājās kopā ar jaunlaulātajiem nelielā īres dzīvoklī. Pēc kopīgu paziņu stāstītā, viņa ar znotu sastrīdējās jau trešajā nedēļā. Roberts kategoriski atteicās maksāt par viņas zālēm un pārmeta pat lieku veļas pulvera paku, bet Anna brālim rakstīja žēlabainas ziņas, lūdzot pārskaitīt kaut vai dažus eiro pārtikai.
Andris Ilzei piezvanīja divas reizes. Pirmajā reizē viņš mēģināja spēlēt uz līdzjūtību un sūdzējās par trokšņainajiem istabas biedriem. Otrajā reizē viņš vainīgi murmināja klausulē:
— Ilz… nu muļķīgi mums tas viss sanāca. Māte pāršāva pār strīpu, es saprotu. Arī Anna nav bez vainas. Varbūt piedosim viens otram? Tik daudz gadu taču kopā nodzīvojām… Es varētu atgriezties, ko?
— Rēķins ir slēgts, Andri, — Ilze atbildēja. — Šķiršanās apliecību vari izņemt dzimtsarakstu nodaļā.
Viņa pārtrauca sarunu un nolika telefonu uz galda malas.
Dzīvoklī Celtnieku ielā smaržoja pēc svaigas ūdens emulsijas krāsas un sausa koka. Ilze bija pārlīmējusi tapetes, gaitenī ieklājusi gaišu grīdas segumu un pie logiem pielikusi biezus lina aizkarus. Nākamajā dienā te bija jāievācas klusai medicīnas koledžas studentei — kārtīgai meitenei, kura meklēja mājokli tuvāk mācībām.
Ilze plaši atvēra logu. Tīrajā istabā ieplūda vēss vakara gaiss un viegli sakustināja gaišo aizkaru audumu. Priekšā viņu gaidīja mierīga, skaidra dzīve, kurā neviens vairs necentās pārkāpt viņas robežas.