Durvis ar asu blīkšķi aizcirtās ciet. Aiz tām sausā, metāliskā skaņā nofiksējās aizbīdnis.
Ilze dažas sekundes palika stāvam uz betona kāpņu laukumiņa. Aizvainojuma nebija. Tā vietā viņā pacēlās vēsa, skaidra savaldība — tāda, kāda rodas būvlaukumā, kad pēkšņi pārplīst siltumtrase un jādomā nevis par emocijām, bet par rīcību.
Viņa nokāpa pagalmā, iesēdās automašīnā un piezvanīja mājas apsaimniekotājam.
— Dispečerdienests? Labdien. Zvana dzīvokļa īpašniece no Celtnieku ielas, četrdesmit otrā dzīvokļa. Man svešas personas liedz piekļuvi manam īpašumam un patvaļīgi ielikušas citu slēdzeni. Lūdzu pieņemt pieteikumu maksas izsaukumam — vajadzīgs dežūratslēdznieks. Īpašuma dokumenti un pase ir pie manis.
Apmēram pēc četrdesmit minūtēm pagalmā ieripoja apsaimniekošanas uzņēmuma busiņš. Pa kāpnēm augšup uzkāpa pavecs atslēdznieks brezenta jakā, nesdams koferīti ar instrumentiem un dažādām uzgaļu kastītēm.
— Dokumentus, saimniec, parādiet, — viņš lietišķi noteica.
Ilze no somas izņēma pasi un svaigu zemesgrāmatas izrakstu uz oficiālas veidlapas. Meistars salīdzināja uzvārdu, īsi pamāja un no kofera izvilka urbjmašīnu.
Instrumenta rūkoņa uzreiz piepildīja visu kāpņu telpu.
Nepagāja ne pusminūte, kad iekšpusē iestrēgušais aizbīdnis ar klusu krakšķi padevās, un durvis atsprāga vaļā līdz galam.
Uz sliekšņa stāvēja Sandra. Mati viņai bija izspūruši, bezroku veste sagriezusies šķībi.
— Palīgā! — vīramāte iekliedzās pa visu kāpņu telpu. — Dienas laikā laupa! Saucat policiju!
Aiz viņas muguras parādījās izbiedētā Anna, stingri ieķērusies telefonā. No ceturtā stāva laukumiņa izbāza galvu arī kaimiņiene.
— Pilsonīt, beidziet trokšņot, — atslēdznieks mierīgi atkāpās malā. — Īpašniece atjauno piekļuvi savam dzīvoklim likumīgā kārtībā.
— Kāda vēl īpašniece?! — Sandra izšāvās laukumiņā un gandrīz iedūra Ilzei ar pirkstu sejā. — Mans dēls tās tavas kvadrātmetru dēļ būvlaukumā muguru lauž! Tu viņa māti uz ielas metīsi?! Lai tev pašai tukšums paliek, odze tāda!
— Sandra, — Ilze sacīja vienmērīgā balsī. — Meistars tūlīt nomainīs slēdzeni pret jaunu. Šis atslēgu komplekts paliks pie manis.
— Tu neuzdrīkstēsies! — vīramāte spalgi iekliedzās.
— Es jau uzdrīkstējos. Jums ir tieši divas stundas. Salieciet savas mantas somās un kastēs. Ja pēc divām stundām tās joprojām atradīsies manā dzīvoklī, es tās izlikšu kāpņu telpā.
Anna piespieda telefonu pie auss.
— Andri! Andri, met visu pie malas un brauc šurp! Tava trakā atvilkusi atslēdznieku, lauž slēdzenes un dzen māti laukā aukstumā!
Andris ieradās ar taksometru pēc pusstundas. Viņš uzskrēja trešajā stāvā piesarcis, ar vaļā parautu jaku, it kā būtu skrējis nevis no mašīnas, bet pāri visam kvartālam.
— Ilze, tu esi prātu zaudējusi?! — viņš uzrūca jau no sliekšņa. — Ko tu te izrādi visas mājas priekšā?
— Es atgūstu savu dzīvokli, — Ilze atbildēja, stāvēdama gaitenī, kamēr meistars pievilka jaunās slēdzenes stiprinājuma skrūves.
— Tā ir mana māte! — Andris nostājās starp Ilzi un durvīm. — Viņa ir gados! Kur, tavuprāt, viņai tagad iet? Un par manu māsu tu vispār padomāji? Viņai pēc trim nedēļām kāzas! Roberts skaidri pateica: ja banketam naudas nebūs, nekādas laulības reģistrācijas arī nebūs!
— Ja Robertam vajadzīga nauda no sveša dzīvokļa pārdošanas, nevis Anna, tad lai viņš meklē sev citu līgavu, — Ilze mierīgi noteica.
— Kāda tu esi bezsirdīga! — Andris ar dūri uzsita pa durvju aplodu. — Auksts bluķis, ne cilvēks! Tev nav ne sirdsapziņas, ne kripatas līdzjūtības! Ja tu tūlīt pat neatdosi atslēgas manai mātei un neieliksi pārdošanas sludinājumu, mana kāja mūsu dzīvoklī vairs nebūs! Dzirdi? Es no tevis šķiršos!
Ilze paskatījās vīram tieši acīs.