paberzēja pieri un nopūtās:
— Ilze, nu kāpēc tev vienmēr jāsāk jau no sliekšņa? Mamma vienkārši satraucas par Annu. Kāzas brūk kopā, Roberts ir uzvilcies līdz pēdējam.
— Un kāds tam sakars ar manu dzīvokli?
— Mēs taču esam viena ģimene! — Andris beidzot pacēla skatienu no ekrāna. — Pārdosim to vienistabas dzīvokli Celtnieku ielā. Daļu iedosim māsai — restorānam un pirmajai iemaksai. Pārējo iemaksāsim mūsu hipotekārajā kredītā. Arī mums pašiem būs vieglāk maksāt. Kas tur slikts?
Ilze kādu brīdi tikai skatījās uz vīru.
— Tu nopietni iesaki pārdot manu pirms laulības mantoto īpašumu, lai tava māsa varētu nosvinēt kāzas restorānā?
— Kāpēc uzreiz tikai māsai? — Andris sāka locīties. — Es taču skaidroju: mūsu kopējais parāds bankai samazinātos. Mēs četrus gadus dzīvojam kopā, Ilze. Es algu nesu mājās, visu lieku kopējā katlā.
— Hipotēku mēs maksājam uz pusēm, — Ilze mierīgi atgādināja. — Bet vecmāmiņas atstātais dzīvoklis ar tevi nav saistīts nekādā veidā.
— Atkal sākas tavs “mans” un “tavs”! — Andris uzrāvās kājās no dīvāna. — Tiklīdz runa kļūst nopietna, tu uzreiz novelc robežu! Bet rīkoties kā ģimenei — tas tev par grūtu? Māsai palīdzēt arī negribi? Pie tiem ķieģeļiem turies ar zobiem, bet dzīvu cilvēku tev nemaz nav žēl!
— Rīkoties kā ģimenei nozīmē dzīvot savu iespēju robežās, — Ilze nocirta. — Dzīvokli es nepārdošu.
Andris tikai atmeta ar roku un, dusmīgi pabīdījis balkona durvju vērtni, izgāja ārā.
Sestdien ap pusdienlaiku Ilzei piezvanīja nepazīstams numurs.
— Ilze? — klausulē atskanēja mundra vīrieša balss. — Nekustamo īpašumu aģentūra, speciālists Vladislavs. Mēs pašlaik esam pie jūsu mājas Celtnieku ielā. Sandra mūs ielaida dzīvoklī, bet, lai sagatavotu sākotnējo līgumu, vajadzīgi īpašuma tiesību dokumenti. Vai jūs drīz varēsiet atvest zemesgrāmatas izrakstu?
Ilze sastinga pie virtuves skapīšiem.
— Kāda vēl aģentūra?
— Steidzamais izpirkums, — aši paskaidroja mākleris. — Jūsu vīramāte sacīja, ka ģimenes padomē jautājums jau esot izlemts. Pircēji ar skaidru naudu pašlaik apskata istabu. Brauciet, rokasnauda ir sagatavota.
— Nekavējoties atstājiet telpas, — Ilzes balss kļuva asa un līdzena. — Es neko nepārdodu. Visi dokumenti atrodas pie manis, un es esmu vienīgā īpašniece. Jūs atrodaties svešā dzīvoklī bez manas piekrišanas.
Otrā galā iestājās apmulsis klusums.
— Tā, lūk… Mums tika pateikts pavisam kas cits. Atvainojiet, izsaukumu anulējam.
Ilze pārtrauca sarunu. Viņa aizvilka jakai rāvējslēdzēju, paņēma automašīnas atslēgas un devās ārā.
Brauciens pa slapjo asfaltu ilga aptuveni pusstundu. Uzkāpusi līdz trešajam stāvam, Ilze piegāja pie tik labi pazīstamajām durvīm un iebāza atslēgu slēdzenē.
Atslēga atdūrās pret metālu un nekustējās ne par milimetru. Slēdzenes cilindrs bija pavisam jauns — spīdīgs, bez mazākās skrambiņas vai lietojuma pēdas.
Ilze nospieda zvana pogu. Aiz durvīm atskanēja šļūcoši soļi.
Durvis pavērās vien tik daudz, cik ļāva metāla ķēdīte. Šaurajā spraugā parādījās Sandras seja.
— Ko tu sestdienā te zvanies? — viņa noprasīja ar klaju nepatiku.
— Kāpēc ir nomainīta slēdzene? — Ilze jautāja.
— Gribēju un nomainīju! — Sandra izmeta, katru vārdu it kā piesitot ar āmuru. — Vecā ķērās. Vai man, tavuprāt, pie durvīm jāsēž?
— Noņemiet ķēdi un atdodiet man atslēgas. Šis ir mans īpašums.
— Bija tavs, tagad ir kopīgs! — Sandra pat nepamirkšķināja. — Es te dzīvoju jau divus gadus. Faktiski esmu pierakstīta! Dēls teica, ka viss nokārtosies. Kamēr neparakstīsi pārdošanas papīrus, pāri slieksnim tevi nelaidīšu.
No priekšnama izslīdēja Anna, ar kartona vīlīti nesteidzīgi pievīlēdama nagu.
— Ilze, netaisi skandālu kāpņu telpā. Līdz pirmdienai mums jāiemaksā rokasnauda par restorānu. Parakstīsi pilnvaru — dabūsi savas atslēgas.
Ilze vēl paspēja ieraudzīt, kā durvju vērtne pavirzās uz viņas pusi.