— Mana kliente visu šo laiku nav atklājusi vienu dokumentu, jo vēlējās pasargāt vīra piemiņu no liekas apspriešanas. Taču pēc netīrajiem apvainojumiem, ko izteikusi nelaiķa ģimene…
Sandra strauji pacēla galvu. Laura pieliecās viņai tuvāk un kaut ko steigšus iečukstēja ausī.
Edgars izņēma no mapes aploksni ar privātklīnikas zīmogu.
— Tas ir medicīnisks atzinums, kas sastādīts mēnesi pirms Jura Skujiņa nāves.
Dokumentā bija skaidri norādīts: viņš atradās pie pilnas saprašanas, viņa atmiņa un spriestspēja bija saglabāta, un viņš pilnībā apzinājās savu rīcību.
Zālē tūlīt pacēlās satraukts murdoņa. Tiesnesis ar stingru skatienu pieprasīja klusumu.
— Taču ar to viss vēl nebeidzas, — Edgars turpināja, kad troksnis norima. — Šai pašai lietai pievienota arī Jura Skujiņa vēstule tiesai. Tajā viņš detalizēti paskaidro, kāpēc pieņēmis tieši šādu lēmumu, un lūdz pasargāt savu sievu no… — advokāts pagrieza skatienu tieši pret vīramāti, — no savas ģimenes spiediena.
Sandra uzlēca kājās.
— Tie ir viltojumi! Mans dēls nekad nebūtu…
— Jūsu dēls, — Edgars viņu pārtrauca mierīgi, bet asi, — jūs pazina daudz labāk, nekā jums pašai šķita. Atļaušos nolasīt fragmentu: “Mamma vienmēr centusies noteikt, kā man dzīvot. Taču Inese ir mana izvēle, un es gribu, lai pēc manas nāves viņa būtu aizsargāta.”
Inese vairs nespēja noturēt asaras. Viņa zināja, ka vēstulē bija vēl daudz kas cits — dziļi personisks, intīms, tāds, ko tiesas zālē neviens nelasīja skaļi. Juris to visu bija paredzējis. Pat to.
Tiesnesis rūpīgi izskatīja iesniegtos dokumentus un paziņoja pārtraukumu. Kad sēde atsākās, lēmums bija nepārprotams.
— Sandras Skujiņas prasība tiek noraidīta. Testaments tiek atzīts par spēkā esošu. Tāpat tiesa iesaka abām pusēm atturēties no apmelojošas informācijas izplatīšanas un turpmākas reputāciju aizskarošas rīcības.
Kad Inese izgāja no zāles, kāda roka pēkšņi satvēra viņu aiz plaukstas. Tā bija Sandra. Viņas acīs dega naids, kas vairs pat netika slēpts.
— Nu? Esi apmierināta? Izjauci ģimeni!
— Es? — Inese rāvienā atbrīvoja roku. — Jūs paši visu izpostījāt tajā brīdī, kad nolēmāt, ka dzīvoklis ir svarīgāks par jūsu dēla piemiņu.
Viņa pagriezās un devās uz izeju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika Inese sajuta kaut ko līdzīgu brīvībai. Tomēr kaut kur dziļi krūtīs palika rūgtums. Rūgtums par to, ka viss varēja būt citādi, ja vien viņi būtu spējuši viņu pieņemt. Ja vien vismaz mēģinātu.
Pēc tiesas bija pagājušas trīs dienas. Inese sēdēja virtuvē pie krūzes ar jau sen atdzisušu tēju un pirkstos grozīja Jura vēstuli — to pašu, kuru tiesas zālē nolēma nelasīt pilnībā. Burti bija viņa rokrakstā, tikai nedaudz nedrošāki nekā agrāk. Acīmredzot slimība tobrīd jau bija sākusi atņemt viņam spēkus.
“ Inese, ja tu šo lasi, tas nozīmē, ka viņi tomēr ir sākuši… Piedod, ka dzīves laikā nespēju tevi pasargāt. Bet zini — viss, ko es tev atstāju, tev pienākas. Neļauj viņiem sevi salauzt.”
Viņa lēnām pārbrauca ar pirkstu pāri rindām, it kā caur papīru varētu pieskarties viņam pašam.
Durvju zvans izrāva viņu no sastinguma.
— Kas tur ir?
— Edgars. Atver, tas ir steidzami.
Advokāts stāvēja uz sliekšņa ar mapi rokās. Viņa seja bija saspringta, un tas Inesi tūlīt darīja uzmanīgu.
— Tu neticēsi, kas šobrīd notiek.
Viņš ienāca virtuvē un izklāja uz galda vairākas lapas.
— Sandra ir iesniegusi apelāciju.
Inese tikai nogurusi pacēla acis pret griestiem.
— Tas taču ir bezjēdzīgi. Tiesa jau visu izlēma.
— Jā, bet tas nav galvenais. — Edgars no somas izņēma diktofonu. — Paklausies.
Viņš nospieda pogu, un telpā atskanēja Lauras balss:
“ Mamma, pietiek! Mēs jau tā visu zaudējām! Ja tu iesniegsi apelāciju, viņa taču publicēs tās fotogrāfijas…”
Tad atskanēja Sandras balss — asa, nikna, pilna panikas.
“ Kādas vēl fotogrāfijas?!”
“ Tās, kur tu… nu, ar tēvoci Vili, kad tētis vēl bija dzīvs! Viņa taču teica, ka, ja mēs neliksimies mierā, viņa visu parādīs!”
Iestājās klusums. Pēc tam ierakstā bija dzirdams troksnis, it kā kaut kas būtu nogāzies zemē.
Inese iepleta acis.
— Es nekad neesmu teikusi, ka man ir tādas fotogrāfijas.
— Es zinu, — Edgars pasmīnēja. — Bet viņi to nezina.
Viņš izvilka no mapes vēl vienu lapu — izdrukātu saraksti no ģimenes čata.
— Viņi tagad viens otru plosa gabalos. Andris vaino Lauru, ka viņa tev esot “nopludinājusi” informāciju. Laura kliedz, ka viņus visus iegāzusi māte. Tur ir īsts haoss.
Inese lēni papurināja galvu.
— Viņi paši sevi iznīcina.
— Tieši tā. — Edgars atslīga krēsla atzveltnē. — Un tagad izvēle ir mūsu rokās. Varam iesniegt pretprasību par apmelošanu un psiholoģisku spiedienu. Tad viņiem tas maksās ļoti dārgi. Vai arī…
— Vai arī? — Inese paskatījās uz viņu.
— Vai arī mēs varam mierīgi skatīties, kā viņi paši sev rok bedri.
Inese uz brīdi apklusa.
— Nē.
Viņa piecēlās un piegāja pie loga.
— Es negribu atriebties. Es tikai gribu, lai tas viss beidzas.
Edgars pārsteigts pacēla uzaci.
— Pēc visa, ko viņi tev nodarījuši?
— Pēc visa, — viņa pagriezās pret viņu, — es vienkārši esmu nogurusi.
Tajā pašā vakarā viņai piezvanīja nepazīstams numurs.
— Hallo?
Otrā galā kādu brīdi valdīja klusums.
— Tā… tas ir Andris.
Viņa balss skanēja dobji, kā cilvēkam, kurš vai nu ir iedzēris, vai salūzis no iekšpuses.
— Es… es gribēju atvainoties.
Inese sastinga.
— Par ko tieši? Par meliem? Par vajāšanu? Par to, ka centāties mani padarīt par svešinieci pašas mājās?
— Par visu.
Viņš smagi nopūtās.
— Mēs… mēs visi esam pamatīgi izgāzušies.
Inese neatbildēja. Viņa tikai klausījās.
— Mamma ir slimnīcā. Spiediens. Laura aizskrēja pie sava drauga un pat ne reizi nav aizgājusi viņu apciemot.
Inese aizvēra acis.
— Un ko tu gribi no manis?
— Neko. Vienkārši… es sapratu, ka Jurim bija taisnība. Tu esi stiprāka par mums visiem.
Savienojums pārtrūka.
Inese vēl ilgi sēdēja klusumā, skatīdamās uz telefonu, kas gulēja uz galda. Tad viņa paņēma atslēgas un izgāja no mājas.
Slimnīca viņu sagaidīja ar pārāk spilgtu gaismu un asu dezinfekcijas līdzekļa smaržu. Gaitenī soļi atbalsojās tukši un sveši.
Sandra gulēja palātā viena, pievienota sistēmai. Ieraugot Inesi, viņa mēģināja piecelties, taču spēka nepietika.
— Tu… kāpēc atnāci?
Inese klusēdama nolika uz skapīša maisiņu ar augļiem.
— Vienkārši… lai pārliecinātos, ka tu esi dzīva.
Vīramāte novērsās pret sienu.
— Priecīga?
— Nē.
Inese pagriezās uz durvju pusi.
— Es neesmu tāda kā jūs. Es nepriecājos par svešām ciešanām.
Viņa izgāja, vairs neatskatoties.
Ārā lija lietus. Aukstas lāses sitās pret seju, bet viņai šķita, ka elpot kļuvis mazliet vieglāk.
Kad Inese atgriezās mājās no slimnīcas, lietus joprojām bungoja pa palodzi. Priekšnamā viņa uz brīdi apstājās, novelkot samirkušo mēteli. Ūdens notecēja no auduma un uz parketa atstāja tumšus plankumus.
Viņa aizgāja uz virtuvi un gandrīz mehāniski uzlika vārīties tējkannu. Rokas pašas veica ierastās kustības, it kā šī vienkāršā kārtība spētu nomierināt trīci, kas bija sakrājusies kaut kur dziļi iekšā.
Tad viņas skatiens pēkšņi aizķērās aiz vecās lādītes uz plaukta. Tā bija no ozolkoka, ar nodilušiem stūriem un sīkiem grebumiem uz vāka. Juris tajā glabāja svarīgākos papīrus. Kopš viņa aiziešanas Inese nebija tai pat pieskārusies.
Tējkanna jau bija uzvārījusies, taču Inese to nepamanīja.