Viņa piegāja pie lādītes un ar pirkstu galiem pārvilka pāri grebtajam vākam. Koks zem plaukstas bija vēss, nedaudz raupjš, pazīstams un svešs reizē.
— Varbūt pietiek slēpties no tā, kas bijis? — viņa klusi noteica, it kā runātu nevis ar sevi, bet ar kādu, kurš jau sen gaidīja šo brīdi.
Lādītes iekšpusē gulēja dokumenti, pāris vecu fotogrāfiju, dažas rūpīgi salocītas lapas. Pašā apakšā, zem visiem papīriem, viņa ieraudzīja biezu aploksni. Uz tās bija uzrakstīts viņas vārds. Jura rokrakstā.
Ineses pirksti sāka trīcēt. Viņa kādu brīdi tikai skatījās uz aploksni, nespēdama saņemties, tad tomēr pārplēsa malu.
Uz galda izbira vairākas lapas, cieši aprakstītas ar viņam tik raksturīgo rokrakstu. Augšējā stūrī bija datums — tikai nedēļu pirms viņa nāves.
“inese, ja tu šo lasi, tas nozīmē, ka es pats nepaspēju tev pateikt visu, ko vajadzēja…”
Asaras uzkrita uz papīra, un tinte dažviet izplūda pelēcīgos plankumos. Inese piespieda plaukstu pie lūpām, mēģinot apslāpēt skaņu, kas lauzās ārā no krūtīm.
“Es zinu, cik smagi tev bija visus šos gadus. Zinu, kā mamma un Laura tevi pārbaudīja, lauza, izveda no pacietības. Piedod, ka ne vienmēr nostājos tev blakus. Es biju muļķis. Man šķita, ka viņas vienkārši tevi nesaprot, ka ar laiku viss nokārtosies…”
Aiz loga pēkšņi nodārdēja pērkons. Inese sarāvās, taču acis no vēstules nenovērsa.
“Kad ārsti pateica, cik maz laika man varētu būt atlicis, es beidzot saņēmos izdarīt to, ko man vajadzēja izdarīt jau sen — pasargāt tevi. Dzīvoklis, konti, viss ir noformēts uz tava vārda. Viņām nebūs iespējas tev neko atņemt…”
Pēdējā lapā burti bija šķībi un vietām izsmērēti, it kā Juris būtu rakstījis steigā vai ar spēku, kas strauji izsīka.
“Un vēl… nevaino viņas. Mamma visu mūžu mēģināja kontrolēt citus, jo pati paniski baidījās palikt viena. Laura tev skauda — viņa nespēja samierināties, ka es izvēlējos tevi. Bet Andris… viņš vienkārši nekad nav pratis būt stiprs. Ja spēsi, piedod viņiem. Ja nespēsi — es sapratīšu.”
Inese ilgi sēdēja nekustīgi. Pēc tam salocīja vēstuli ļoti uzmanīgi, gandrīz svinīgi, kā kaut ko trauslu un dārgu. Viņa izgāja uz balkona. Lietus jau bija pierimis, un uz margām vēl turējās sīkas, mirdzošas lāses.
Tajā brīdī kabatā iezvanījās telefons. Displejā parādījās slimnīcas numurs.
— Jā, klausos?
— Zvana no 412. palātas, — sacīja medmāsa. — Jūsu vīramāte vēlas jūs redzēt. Viņa ļoti uzstāj.
Inese aizvēra acis. Vēstules vārdi joprojām pulsēja viņā kā sāpes.
— Pasakiet viņai, ka es braucu.
Sandra slimnīcas gultā izskatījās neparasti sīka. Zem baltās segas viņas augums šķita sarucis, un stingrā, vienmēr pavēlošā seja bija kļuvusi pelēcīga. Kad Inese ienāca palātā, vīramāte lēnām pagrieza galvu.
— Tu tomēr atnāci…
— Jūs mani aicinājāt, — Inese atbildēja mierīgi.
Sandra ar skatienu norādīja uz naktsgaldiņu.
— Tur… paņem.
Uz galdiņa stāvēja maza kārbiņa. Inese to atvēra un ieraudzīja senlaicīgu gredzenu ar safīru. Akmens bija dziļi zils, gandrīz kā vētraina debess.
— Es… gribēju to atdot Laurai, — Sandra ierunājās, un viņas balss aizlūza. — Bet tagad… Juris reiz teica, ka šis akmens esot tādā pašā krāsā kā tavas acis.
Inese aizvēra kārbiņu un cieši sažņaudza to plaukstā.
— Kāpēc jūs man to dodat?
— Tāpēc, ka… — Sandra novērsās pret logu, kur stiklā atspīdēja viņas nogurusī seja. — Tāpēc, ka es beidzot izlasīju vēstuli, ko viņš bija atstājis man.
Starp viņām iestājās klusums. Tas bija smags, pilns neizrunātu vārdu, tomēr tajā vairs nebija agrākā naida asuma.
Inese lēni izelpoja.
— Es nelūdzu jūsu piedošanu.
— Es zinu, — Sandra nočukstēja. — Un es to neesmu pelnījusi.
Aiz loga lietus bija pilnībā beidzies. Pāri slimnīcas grīdai noslīdēja pirmie saules stari.
Inese atvēra plaukstu un vēlreiz paskatījās uz gredzena kārbiņu.
— Es atnākšu rīt.
Viņa pagriezās un izgāja, negaidot atbildi.
Koridorā Inese apstājās pie loga, izņēma telefonu un piezvanīja Edgaram.
— Atsaucam visas prasības, — viņa sacīja, tiklīdz viņš pacēla.
Otrā galā iestājās īss klusums.
— Tu esi pārliecināta?
— Jā. — Inese paskatījās laukā, kur starp mākoņiem lēnām lauzās saule. — Viņi jau ir saņēmuši pietiekami.
Pagāja tieši mēnesis kopš dienas, kad Inese pēdējo reizi bija redzējusi Sandru slimnīcas palātā. Vīramāti izrakstīja, taču viņa nepiezvanīja. Arī Inese nemeklēja tikšanos. Abām bija pārāk daudz tāda, ko vajadzēja saprast, pārdomāt un kaut kā ielikt savās vietās.
Tajā vakarā Inese stāvēja guļamistabā pie spoguļa un uzvilka pirkstā safīra gredzenu. Jurim bija taisnība — akmens patiešām izcēla viņas acu krāsu. Tas neizskatījās svešs. Drīzāk tā, it kā gredzens visu šo laiku būtu gaidījis tieši viņu.
Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Inese satrūkās.
— Kas tur ir?
Aiz durvīm iestājās neveikla pauze, tad atskanēja klusa balss:
— Tā esmu… Laura.
Inese sastinga. Roka pati pastiepās pēc drošības ķēdītes, bet prāts kliedza, lai viņa never vaļā. Tomēr pēc mirkļa slēdzene noklikšķēja, un durvis atvērās.
Laura stāvēja kāpņu laukumā, nervozi burzīdama somas rokturi. Viņas acis bija apsārtušas, seja bāla, kā cilvēkam, kurš vairākas naktis nav gulējis.
— Drīkstu ienākt?
Inese neatbildēja. Viņa tikai atkāpās sāņus.
Virtuvē drīz vien sāka dūkt tējkanna. Laura sēdēja pie galda, skatienu nolaidusi zemē. Viņas pirksti nemierīgi bungoja pa galda virsmu, līdz Inese nolika viņas priekšā krūzi.
— Es… pat nezinu, ar ko sākt, — Laura izdvesa.
— Pamēģini ar patiesību, — Inese sacīja. — Kaut vienreiz dzīvē.
Laura dziļi ievilka elpu.
— Mamma aizbrauc. Uz laukiem, pie māsas.
— Pati tā nolēma?
— Nē. — Laura beidzot pacēla acis. — Ārsti pateica, ka, ja viņa nemainīs vidi, nākamā lēkme var būt daudz smagāka.
Viņa apklusa pusvārdā. Inese pamāja. Tur nebija vajadzīgi paskaidrojumi.
— Un Andris?
Laura ar abām plaukstām aptvēra krūzi tik cieši, ka pirksti kļuva balti.
— Dzer. Vakar viņu atlaida no darba. Es mēģināju kaut ko darīt, runāju ar viņu, vilku ārā, bet…
— Bet viņš pats negrib, lai viņam palīdz, — Inese pabeidza viņas vietā.
Klusums atkal apsēdās starp viņām.
— Kāpēc tu atnāci, Laura?
Šis jautājums viņu salauza. Laura pēkšņi sāka raudāt — ne skaisti, ne klusi, bet saraustīti, aizrijoties ar šņukstiem un slaucīdama degunu ar plaukstas virspusi.
— Es nezinu! Varbūt tāpēc, ka tu esi vienīgā, kura nemelos man, ka viss būs labi?
Inese pabīdīja savu krūzi tālāk.
— Viss nebūs labi. Jūs paši sagrāvāt savu ģimeni.
— Es zinu! — Laura ar dūri iesita pa galdu. — Bet ko man tagad darīt?
Inese ilgi skatījās uz viņu. Tad, pati sevi pārsteigdama, pastiepa roku pēc papīra salvetes un nolika to Laurai priekšā.
— Dzīvot. Un mēģināt vairs nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem.
Laura noslaucīja seju. Brīdi viņa sēdēja nekustīgi, tad nedroši atvēra somu.
— Es… kaut ko atnesu.
Viņa izņēma vecu fotoalbumu. Uz pirmās lapas bija Juris viņu kāzās — ar platu, laimīgu smaidu, tādu, kādu Inese sen nebija redzējusi pat atmiņās.
Inese pieskārās fotogrāfijai ar pirkstu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņš tevi mīlēja, — Laura klusi atbildēja. — Un mēs… mēs vienkārši nespējām ar to samierināties.
Viņa piecēlās, it kā baidītos, ka, palikdama ilgāk, pateiks vēl kaut ko, ko vairs nevarēs paņemt atpakaļ. Pie durvīm Laura apstājās un pagriezās.
— Es braukšu kopā ar mammu. Laikam… tas ir beigas.
Inese viņu neapturēja.
Vakarā viņa sēdēja uz balkona, fotoalbumu turēdama klēpī. Lapas šķīrās lēni. Tur bija viņa un Juris — jauni, smieklīgi, bezrūpīgi. Pirms aizvainojumiem, pirms cīņām, pirms visām svešajām rokām, kas bija mēģinājušas izārdīt viņu dzīvi.
Telefons atkal iezvanījās. Šoreiz zvanīja Edgars.
— Tu ziņas redzēji?
— Nē. Kas noticis?
— Sandra sniegusi interviju. Par to… ka esot kļūdījusies.
Inese atvēra klēpjdatoru. Ekrānā parādījās Sandra — novecojusi kā par veselu desmitgadi, taču ar taisnu muguru un augstu paceltu galvu.
“Es pazaudēju dēlu divreiz,” viņa sacīja kamerā. “Pirmo reizi — kad viņš izvēlējās Inesi un es nespēju to pieņemt. Otro reizi — kad viņš aizgāja, un es sapratu, cik nežēlīgi biju cīnījusies pret viņa laimi. Tagad es to redzu…”
Inese aizvēra video, pirms tas bija beidzies.
— Ko tu darīsi? — Edgars jautāja.
Viņa aizvēra fotoalbumu un paskatījās logā. Uz galda blakus gulēja safīra gredzens, klusi mirdzēdams rietošās saules gaismā.
— Dzīvošu tālāk.
Inese nolika telefonu, paņēma albumu un gredzenu, un iegāja istabā. Virtuvē viņa sāka klāt vakariņas vienam cilvēkam.
Taču pirmo reizi pēc ļoti ilga laika dzīvoklis vairs nešķita tukšs.