Taču vēl nebija pienācis brīdis atlaist saspringtos plecus.
Nākamajā dienā, kad Inese pēc darba devās mājup, telefons pēkšņi sāka vibrēt gandrīz bez apstājas. Ziņa sekoja ziņai. Ilze bija atsūtījusi ekrānuzņēmumu no ģimenes čata, kuru bija izveidojusi Sandra. Inese apstājās tieši ietves vidū, it kā kāds viņu būtu piekalis pie zemes. Pirksti tik cieši sažņaudza telefonu, ka baloja locītavas.
Attēlā bija viņa. It kā apskāvienos ar svešu vīrieti, kuru Inese nekad mūžā nebija redzējusi. Zem fotogrāfijas rēgojās paraksts: “Lūk, kā mūsu vedekla ‘sēroja’ pēc mana dēla nāves!”
Sirds krūtīs sāka sisties neprātīgi. Viltojums. Turklāt rupjš, neveikls, gandrīz vai kliedzošs. Seja bija ielikta svešā attēlā, gaismas kritums nesakrita, ēnas bija nepareizas. Bet pats briesmīgākais bija komentāros.
“Es jau sen zināju, ka viņa nav nekāds svētais cilvēks!”
“Kā viņa vispār uzdrošinājās, kamēr Juris…”
“Viņu vajag izmest ārā bez žēlastības!”
Inesei uz mirkli aptrūkās elpas. Viņa tūlīt pat piezvanīja Ilzei.
— Tu redzēji? — Ineses balss skanēja saraustīti. — Tas taču ir pilnīgs murgs!
— Redzu gan, ko tavi jaukie radiņi dara, — Ilzes balsī trīcēja dusmas. — Viņi vispār ir prātu zaudējuši? Tas jau ir pāri jebkādām robežām!
Mājās Inese ilgi sēdēja pie datora un pētīja fotogrāfiju, palielinot katru detaļu. Pierādījumi bija acīmredzami. Montāža bija pavirša, pat ēnas krita dažādos virzienos. Taču viņa ļoti labi saprata — cilvēki bieži tic nevis faktiem, bet skaļākajai balsij. Un kura gan ģimenē neuzticētos “sērojošai mātei”?
Nākamajā rītā viņai piezvanīja Andris.
— Nu ko, saņēmi prettriecienu? — viņš ņirdzīgi novilka. — Tagad visa ģimene zina, kāda tu patiesībā esi.
— Tu pats lieliski zini, ka tā bilde ir viltojums, — Inese caur sakostiem zobiem atbildēja.
— Pierādi, — Andris iesmējās. — Rīt visi tiekamies pie mammas. Atnāc arī tu. Parunāsim par tavu “nākotni”.
Viņa pārtrauca sarunu, pirms viņš paspēja pateikt vēl kaut ko. Rokas trīcēja, taču ne jau baiļu dēļ. Tās trīcēja no niknuma. Viņi bija pārkāpuši pēdējo robežu. No šī brīža tā vairs nebija tikai cīņa par mantojumu. Tas bija karš bez noteikumiem.
Tajā pašā vakarā Inese devās pie advokāta, ar kuru jau iepriekš bija konsultējusies par testamentu.
— Vai jums ir kaut kas, kas pierāda, ka fotogrāfija ir safabricēta? — viņš jautāja, pāršķirstot dokumentus.
— Ir, — Inese nolika uz galda zibatmiņu. — Te ir oriģinālais attēls, kurā esmu viena. Un arī eksperta slēdziens.
Advokāts uzmanīgi pamāja.
— Labi. Taču mans ieteikums būtu pagaidām nesteigties ar prasību tiesā. Ļaujiet viņiem iet tālāk.
Viņa paskatījās uz viņu neizpratnē. Advokāta sejā parādījās viltīgs smaids, un Inese uzreiz saprata, ko viņš domā. Lai viņi turpina. Lai izplata apmelojumus. Lai draud, apsaukā, pazemo un paši atstāj aiz sevis pēdas. Jo smagāki būs viņu pārkāpumi, jo postošāks būs trieciens pretī.
Nākamajā dienā Inese atkal stāvēja pie Sandras dzīvokļa durvīm. Šoreiz viesistabā bija sapulcējies vēl lielāks bars. Acīmredzot bija sasaukti visi, kas varēja kalpot kā “atbalsta grupa”. Sandra sēdēja dīvānā ar triumfējošu sejas izteiksmi, it kā spriedums jau būtu pasludināts.
— Nu? Atvilkies taisnoties? — pirmā ierunājās Laura.
— Nē, ne tāpēc esmu šeit, — Inese mierīgi nolika somu uz galda.
— Tad varbūt beidzot atzīsies savos sānsoļos? — viena no tantēm ieķiķinājās.
Inese lēnām pārlaida skatienu pār visiem klātesošajiem. Viņi gaidīja asaras, aizbildināšanos, paniku. Bet saņēma tikai klusumu.
— Jūs tiešām ticat tai montāžai? — viņa pajautāja.
— Kādai vēl montāžai! — Sandra uzšāvās kājās. — Visi taču redz, kas tu esi!
— Nē, — Inese viņu pārtrauca. — Visi redz tikai to, ko jūs gribat viņiem parādīt. Bet man ir kas daudz interesantāks.
Viņa izņēma diktofonu un nospieda atskaņošanas pogu.
Istabā atskanēja Andra balss:
“Nu ko, saņēmi prettriecienu?.. Pierādi… Rīt visi tiekamies pie mammas…”
Klusums kļuva tik biezs, ka tajā varēja dzirdēt, kā kāds nervozi norij siekalas.
— Tas… tas ir viltojums! — Andris pēkšņi iekliedzās.
— Tāpat kā fotogrāfija? — Inese auksti pajautāja. — Starp citu, te ir eksperta slēdziens par attēla viltošanu. Un arī liecinieka paskaidrojums, kurš redzēja, kā Laura pasūta šo montāžu.
Laura acumirklī nobālēja.
— Tu melo!
— Nē, melojat jūs, — Inese spēra soli uz priekšu. — Un ziniet ko? Man pietiek. Rīt es iesniedzu prasību tiesā par goda un cieņas aizskaršanu un apmelošanu. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Sandra strauji piecēlās.
— Tu neuzdrīkstēsies! Mēs taču esam ģimene!
Inese rūgti pasmaidīja.
— Ģimene? Ģimenē tā nerīkojas.
Viņa pagriezās un devās uz durvīm. Šoreiz neviens viņai neaizšķērsoja ceļu. Neviens pat nemēģināja viņu aizturēt.
Aiz aizvērtajām durvīm uzreiz sākās skandāls.
— Es taču teicu, ka tā bija muļķīga doma!
— Tu pati visu izdomāji, mammu!
— Aizveries, muļķi, tagad mums visiem draud tiesa!
Inese gāja pa ielu, un pirmo reizi daudzu mēnešu laikā viņai kļuva vieglāk elpot. Viņi paši bija iedzinuši sevi stūrī. Tagad atlika tikai nepieļaut, ka viņi izlien ārā.
Taču pats būtiskākais vēl bija priekšā. Jo viņas somā atradās vēl viens dokuments. Tāds, par kura esamību šie cilvēki pat nenojauta.
No rīta Inese pamodās ar smaguma sajūtu krūtīs. Šai dienai vajadzēja kļūt par robežšķirtni. Viņa piegāja pie spoguļa un ilgi skatījās uz savu atspulgu. Tumši loki zem acīm, bāla seja, nogurums, kuru vairs nespēja noslēpt ne kosmētika, ne auksts ūdens. Pēdējās nedēļas bija izsūkušas spēkus līdz pēdējai pilei.
Virtuvē viņu jau gaidīja Edgars — viņas advokāts un vienīgais cilvēks, kuram šajā situācijā viņa varēja pilnībā uzticēties.
— Esi gatava? — viņš pajautāja, noliekot malā biezu mapi ar dokumentiem.
— Gatavāka vairs nevar būt, — Inese ielēja sev kafiju. — Viņi pat nenojauš, kas mums ir rokās.
Edgars pamāja un vēlreiz pārskatīja papīrus.
— No juridiskā viedokļa viņi jau ir zaudējuši. Taču tava vīramāte nav no tiem cilvēkiem, kas atkāpjas bez cīņas.
— Es zinu, — Inese iedzēra rūgto kafiju. — Tāpēc šodien mēs pieliksim punktu.
Pēc stundas viņi jau tuvojās tiesas ēkai. Pie ieejas drūzmējās žurnālisti. Mantojuma lieta un ģimenes skandāls bija kļuvuši publiski pēc kādas ļoti “nejaušas” informācijas noplūdes medijiem.
— Tu vēl aizvien esi pārliecināta, ka gribi iet līdz galam? — Edgars pēdējo reizi pārjautāja.
Inese asi pagriezās pret viņu.
— Pēc visa, ko viņi izdarīja? Viņi mēģināja mani iznīcināt citu acīs. Apmelot. Pazemot. Ja Juris zinātu, ko viņi dara ar viņa piemiņu, viņš kapā apgrieztos.
Tiesas zālē jau bija sapulcējušies visi šīs drāmas dalībnieki. Sandra sēdēja stingrā melnā kostīmā, ar lepni paceltu zodu. Viņai abās pusēs atradās Laura un Andris — kā uzticami ieroču nesēji, gatavi aizstāvēt savu valdnieci. Viņu advokāts pieliecās pie Sandras un kaut ko čukstēja viņai ausī.
Kad ienāca tiesnesis, visi piecēlās.
— Tiek izskatīta lieta par testamenta atzīšanu par spēkā neesošu, — paziņoja sekretārs. — Vārds prasītāja pārstāvim.
Sandras advokāts piecēlās un sāka runu, kurā netrūka skaļu frāžu, mākslīga sašutuma un teatrālas līdzjūtības.
— Mana kliente, Sandra Skujiņa, nelaiķa Jura Skujiņa māte, lūdz atzīt testamentu par spēkā neesošu. Mums ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šis dokuments tapis spiediena rezultātā un neatspoguļo mirušā patieso gribu.
Inese cieši savilka dūres klēpī. Kā viņi uzdrošinājās? Kā viņi varēja apgānīt Jura piemiņu, apgalvojot, ka viņš pats nav spējis pieņemt lēmumus? Viņš vienmēr bija bijis skaidrs, stingrs un godīgs. Pat tad, kad slimoja. Īpaši tad.
Kad vārds tika dots viņu pusei, Edgars lēni piecēlās. Viņa balss skanēja mierīgi, bez liekas dramatikas, un tieši tāpēc zālē kļuva vēl klusāk.
— Godājamā tiesa, mēs esam gatavi iesniegt neapstrīdamus pierādījumus tam, ka testaments ir īsts un sastādīts brīvi, bez jebkāda spiediena. Taču šodien mēs vēlamies darīt zināmu vēl vienu būtisku apstākli.
Viņš apklusa uz dažām sekundēm.
Zālē visi sastinga.