Andris paklausīgi noslīga atpakaļ krēslā, pat nepaspējis īsti iztaisnoties.
Inese vēlreiz pievērsās telefonam. Viņa ar pirkstu pavilka lejup izvēlni un pieskārās ikonai, kas ieslēdza ekrāna pārraidīšanu.
Pie sienas piestiprinātais milzīgais viedtelevizors uz mirkli nomirgoja. Zaļais futbola laukums pazuda, un septiņdesmit piecu collu ekrānā parādījās tieši tas pats, kas bija redzams Ineses telefonā.
— Kas tie par trikiem? — Sandra aizdomīgi samiedza acis.
— Jūs taču vēlējāties atskaiti, — Inese mierīgi atvēra bankas lietotni. — Lūdzu. Skatieties pati. Ja jau šovakar mums ir ģimenes grāmatvedības un lielās patiesības vakars.
Uz plašā ekrāna izgaismojās viņas personīgās bankas sākumlapa. Inese iegāja maksājumu vēsturē. Uz tik liela ekrāna skaitļi izskatījās gandrīz nežēlīgi skaidri.
Jānis neviļus pastiepa kaklu tuvāk. Ilze pielika plaukstu pie mutes.
— Skatieties uzmanīgi, Sandra, — Inese pieskārās telefona ekrānam, un katra viņas darbība tūlīt atkārtojās televizorā. — Katru mēnesi divdesmit piektajā datumā. Redzat šo regulāro maksājumu? Tas ir kredīts par dzīvokli. Gandrīz piecsimt eiro aiziet tikai tam vien.
— Un kas tad? — vīramāte acīmredzami neuztvēra domu, lai gan viņas balss jau vairs nebija tik pārliecināta. — Andris tev pārskaita, tu samaksā. Ērti iekārtojusies, naudas dalītāja atradusies!
— Tiešām? — Inese īsi, bez prieka pasmaidīja. — Tad pārbaudīsim. Atveram pārskaitījumus no Andra uz manu karti.
Viņa meklētājā ievadīja vīra vārdu.
Ekrāns atsvaidzinājās. Pēdējā mēneša laikā no Andra bija ienākuši tikai trīs maksājumi. Summas — smieklīgi mazas. Pie maksājumu komentāriem stāvēja: “maizei”, “par internetu” un “pieliec kaķa barībai”.
Sandra pavēra muti. Dzintara broša pie viņas krūtīm vairs necēlās un nekritās līdz ar sašutušo elpu.
— Kas tas ir? — viņa apjukusi pagrieza skatienu pret dēlu. — Andri? Kur ir nauda dzīvoklim?
Andris iespiedās krēslā dziļāk, izvairījās skatīties kādam acīs un ar dakšiņu nikni sāka bakstīt kartupeļus šķīvī.
— Mammu, tur viss nav tik vienkārši… — viņš beidzot izmocīja. — Darbā piemaksas nogrieza. Plānus nepildām. Nodaļā vispār krīze.
— Pirms diviem gadiem nogrieza? — Inese precizēja ledainā balsī. — Jo tieši divus gadus tu par dzīvokli neesi iedevis ne centa.
Viņa atkal atgriezās pie kopējās izdevumu vēstures.
— Un te, Sandra, ir komunālie maksājumi. Arī nebūt ne maza summa. Arī no manas kartes. Te — pārtika lielveikalā. Katru nedēļas nogali čeks par normālu summu. Lielākā daļa manas attālinātās grāmatvedes algas aiziet tieši šim. Mūsu ģimenes pamata vajadzībām. Un savus zābakus es nopirku par naudu, ko pati nopelnīju, naktīs kārtojot atskaites.
Ilze skaļi izelpoja un pacēla roku, it kā tūlīt grasītos iejaukties sarunā.