— Es neklusēšu! — Sandra ar plaukstu tik spēcīgi uzsita pa galdautu, ka šķīvji viegli nodrebēja. — Tu mums esi pārāk labsirdīgs, dēliņ. Bet viņa, paskat tik, kāda smalkā dāma! Es priekšnamā redzēju tavus jaunos ziemas zābakus, Inese. Īsta āda, bieza zole, nevis kaut kāds tirgus nieks. Tirdzniecības centrā tādi maksā gandrīz pusi no normāla cilvēka mēneša algas!
Inese lēnām pabīdīja šķīvi tālāk no sevis. Vēl pirms brīža viņa bija mēģinājusi pieklājības pēc kaut ko ieēst, taču tagad apetīte pazuda pavisam.
— Uz kura kakla es esmu uzsēdusies? — viņa, neatraujot skatienu, paskatījās vīramātei tieši acīs. — Es strādāju.
— Ak, mēs jau zinām tavu strādāšanu! — Sandra nicīgi nošņāca. — Sēdi mājās pidžamā pie datora, paspaidi taustiņus un dabū kaut kādu sīknaudu sev par matadatām. Bet kredītu par dzīvokli kurš velk? Andris velk! Rēķinus kurš apmaksā? Atkal viņš!
Ilze, jūtot, ka saruna bīstami slīd pavisam nepareizā virzienā, nervozi pārkārtoja dakšiņas un nažus blakus šķīvjiem.
— Sandra, nu nevajag taču… Jaunie paši tiks skaidrībā. Ģimenes nauda ir delikāta lieta. Turklāt šodien Jānim jubileja, mēs taču sanācām mierīgi pasēdēt. Paskaties, kāds cepetis izdevies, smaržo pa visu māju…
— Ilze, nejaucies! — Sandra asi nocirta, pat nepaskatoties uz māsu. — Es esmu māte, un man ir tiesības zināt, kur pazūd mana dēla nopelnītais. Es ļoti labi saprotu, cik šodien maksā dzīve. Bet viņa te vienu dienu pasūta pārtiku ar piegādi, lai tikai pašai maisi nav jānes, citu dienu skrien uz frizētavu saknes krāsot.
Viņa ievilka elpu, it kā gatavotos jaunam uzbrukumam, un savilka pirkstus ciešā mezglā.
— Ja reiz tu tērē mana dēla naudu visādām muļķībām, tad esi tik laipna un atskaities! Pa centam izstāsti, kur tu notriec vīra algu!
Inese pagrieza galvu pret Andri.
Viņš sēdēja pie galda savā jaunajā zīmola polo kreklā un joprojām slīdēja ar pirkstu pa ziņu lenti telefonā. Visa viņa poza rādīja vienu — te notiek kaut kādas sieviešu scēnas, un viņš, cienījams cilvēks, tajās neiesaistīsies.
— Andri, — Inese sašaurināja acis. — Varbūt tev ir, ko pateikt savai mammai?
Vīrs nepatīkami saraustīja plecu, it kā no viņa būtu mēģinājuši notraukt putekli.
— Ines, nu nesāc tagad, labi? Mamma mazliet iedzēra vīnu, nav jēgas visu uzpūst. Apsēdies un normāli paēd.
— Es neko neuzpūšu, — Inese atspiedās ar muguru pret sienu. — Tava mamma šeit, visu priekšā, pieprasa finanšu atskaiti. Tūlīt un uz vietas. Viņa apgalvo, ka es izšķiežu tavu algu savām kaprīzēm.
— Un pieprasīšu arī! — Sandra ar uzvarētājas skatienu pārlūkoja pieklusušos viesus. — Tāpēc, ka mans dēls izskatās nodzīts līdz pēdējam. Bet tu? Tu ziedi kā puķe un staigā smaržodama. Tātad dzīvo uz viņa rēķina un bēdu nezini.
Inese lēnām iebāza roku mājas bikšu kabatā.
Viņa izvilka telefonu, pāris reižu pieskārās ekrānam un visu šo laiku nenovērsa acis no vīramātes.
— Saruna beigusies, — Andris mēģināja piecelties no krēsla; seja viņam pēkšņi kļuva gara, bet žoklis saspringa. — Mammu, iesim uz balkonu, ieelposi svaigu gaisu. Tev te laikam par karstu.
— Sēdi! — Inese pavēlēja.
Viņas balss noskanēja tik auksti un stingri, ka pie galda visi uz mirkli sastinguši apklusa.