— Tu izšķied mana dēla nopelnīto visādās muļķībās, tāpēc būsi tik laipna un paskaidrosi, kur nauda paliek!
Pie sienas piestiprinātais milzīgais televizors klusumā rādīja sporta kanālu. Zaļais laukums ekrānā mirguļoja un ar bālu gaismu apspīdēja viesus, kuri turpināja košļāt pie svētku galda.
Jānis ar redzamu baudu lika šķīvī salātus un ik pa brīdim pameta aci uz ekrānu. Ilze tikmēr kārtīgi pieskārās lūpām ar salveti, it kā censtos saglabāt pieklājības plīvuru.
Gaiss viesistabā bija smagnējs kā pēc garas svinēšanas — tajā jaucās cepta gaļa, karsti ēdieni un Sandras dārgās smaržas.
— Lūk, tā ir manta! — Andris ar plaukstu uzsita pa galdu, lai visi pievērstos viņam. — Septiņdesmit piecas collas, Jāni. Jaunākās paaudzes matrica. Veselu mēnesi pētīju, kuru ņemt, lai mājās filmas varētu skatīties cilvēka cienīgā kvalitātē. Skaistums!
Viņš gandrīz ar maigumu uzlūkoja televizora plāno melno ietvaru un pēc tam pielaboja uz rokas jaunus viedpulksteņus ar metālisku siksniņu.
— Jā, Andri, tu esi malacis, — Sandra izstiepti noteica, sakārtojot uz krūtīm dzintara piespraudi. — Viss mājai, viss ģimenei. Īsts saimnieks. Nevis kā dažs labs.
Viņas skatiens ar acīmredzamu mājienu aizslīdēja uz virtuves pusi, kur Inese no cepeškrāsns vilka ārā nākamo karsto ēdienu porciju.
Inese izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Viņa pārlika kartupeļus uz liela šķīvja, noslaucīja plaukstas mitrā salvetē un devās atpakaļ uz viesistabu.
— Cienājieties, Jāni, — viņa nolika trauku pašā galda vidū.
— Paldies, saimniecīt, — Jānis pastiepās pēc porcijas. — Bet televizors tiešām iespaidīgs. Droši vien maksāja veselu bagātību?
Andris tikai nenoteikti pamāja ar roku un iedzēra no glāzes.
— Normāli, — viņš īsi atmeta. — Sev taču pirku, ne jau svešiem cilvēkiem.
Sandra uzdūra uz dakšiņas marinētu sēni un cieši nopētīja vedeklu.
— Tikai vienu es nesaprotu, Inese. Kāpēc mans dēls raujas no rīta līdz vakaram, bendē veselību, bet tu pa to laiku vien paspēj viņa grūti pelnīto naudu palaist vējā?
Pār galdu nolaidās smags klusums. Ilze steigšus nolaida acis savā šķīvī, it kā tur pēkšņi būtu atradusi kaut ko ārkārtīgi svarīgu.
— Sandra, varbūt nerīkosim izrādi viesu klātbūtnē, — Inese bez īpašas izteiksmes balsī sacīja, apsēžoties savā vietā galda malā.
— Un no kā man būtu jākaunas? — vīramātes balss kļuva arvien skaļāka, pārspējot pat televizora kluso murdoņu. — Lai visi dzird! Mans Andris griežas kā vāvere ritenī. Viņam no pārmērīgā darba tajā birojā jau tumši loki zem acīm. Bet tu, mīļā, esi iekārtojusies kā kundze!
Andris tajā brīdī bija ieurbies sava jaunākā modeļa telefona ekrānā. Viņš tēloja, ka lasa ļoti svarīgu saraksti, un sieviešu ķildās principā nejaucās.
— Mammu, nu varbūt vēlāk, — viņš nomurmināja, pat nepaceļot skatienu.
— Nē, dēliņ, tā tas nepaliks, — Sandra viņu asi pārtrauca, un visiem pie galda kļuva skaidrs, ka viņa vēl nebūt nav pateikusi pēdējo vārdu.