— Pagaidi, — Sandra vairākas reizes strauji samirkšķināja acis, it kā vēl nespētu salikt kopā tikko redzēto. — Bet no kā tad Andris dzīvo? Kur paliek viņa alga, ja mājās viņš neko nenes?
Inese nospieda telefona bloķēšanas pogu. Televizora ekrāns satumsa, un istabā atkal ieplūda blāva puskrēsla.
— To pajautājiet viņam pašam, — Inese ar skatienu lēnām pārslīdēja pāri pie galda sēdošajiem. — Pajautājiet, cik maksāja oriģinālie lietie diski viņa mašīnai. Pajautājiet par jaunajiem viedpulksteņiem, ko viņš nopirka pirms nedēļas. Par to makšķerēšanas eholoti, kas stāv pieliekamajā. Un vēl par piektdienu vakariem bārā kopā ar draugiem.
Jānis klusi atbīdīja šķīvi malā. Marinētās sēnes, kas pirms brīža vēl šķita gardas, pēkšņi vairs neraisīja nekādu apetīti.
— Andri, — viņš noprasīja pieklusinātā balsī. — Bet par to milzīgo televizoru kurš maksāja? Tu taču stāstīji, ka pats nopirki. Vēl lielījies, ka ņēmi uzreiz, bez nekādas vilcināšanās.
Andris paraustīja plecu un novērsa skatienu uz loga pusi.
— Līgums ir noformēts uz mani, — vīra vietā mierīgi atbildēja Inese. — Katru mēnesi maksājums tiek noņemts automātiski. Protams, no manas kartes.
Virtuvē iestājās smags, lipīgs klusums. Tāds, kurā pat elpa šķita par skaļu. Tikai aiz sienas, kaimiņu dzīvoklī, kāds dobji piesita ar āmuru.
— Ilze, mums laikam jāiet, — Jānis smagnēji piecēlās no krēsla.
Ilze steidzīgi pamāja un sāka vākt savu somiņu, it kā šī kustība varētu izglābt visus no neveikluma. Viesi cits pēc cita cēlās kājās, cenšoties nesatikt Andra skatienu.
Sandra palika sēžam nekustīgi. No viņas ierastās valdonīgās pārliecības vairs nebija ne miņas. Pazudušas bija arī tās pavēlošās notis balsī, ar kurām viņa parasti lika visiem saprast, kas šajā ģimenē zina labāk. Tagad pie galda sēdēja vien apjukusi, novecojusi sieviete.
— Andri, — viņa smagi norija siekalas. — Tas viss ir taisnība? Tu dzīvo uz sievas rēķina?
Andris pielēca kājās tik strauji, ka gandrīz apgāza salātu bļodu.
— Neviens te nedzīvo uz cita rēķina! Mēs esam ģimene, mums ir kopīga saimniecība! Es arī piedalos! Es pērku degvielu, lai varētu mūs aizvest uz vasarnīcu pie tevis, mammu! Es mašīnai eļļu mainu!
— Kopīgs budžets nozīmē, ka tajā ieliek abi, — Inese viņu asi pārtrauca. — Ja viens sedz dzīvokli, ēdienu un ikdienas vajadzības, bet otrs savu algu iztērē mantām un izklaidēm, tad to sauc pavisam citādi. Un šajā gadījumā, Sandra, uzturētāja esmu es.
Sandra piecēlās. Viņa neskatījās ne uz vedeklu, ne uz savu dēlu.
— Es iešu, — viņa īsi noteica un paņēma savu lakoto somiņu.
Inese nevienu nepavadīja līdz durvīm. Viņa tikai savāca netīros šķīvjus un salika tos izlietnē.
Pēc pāris nedēļām Andris aizvāca savas mantas. Viņš vairākos piegājienos pārveda tās pie mātes, līdzi paņemot gan viedpulksteni, gan eholoti. Inese nerīkoja skandālus, nepieprasīja atvainošanos un nemēģināja viņu aizturēt. Viņa vienkārši nomainīja durvju slēdzeni.
Atsevišķs budžets Andrim izrādījās daudz grūtāks pārbaudījums, nekā viņš bija iedomājies. Par televizoru Inese turpināja maksāt pati — ekrāns patiešām bija lielisks, īpaši tad, ja filmas varēja skatīties klusumā.