— privātas sarunas laikā, — Edgars mierīgi turpināja. — Likums neaizliedz cilvēkam fiksēt sarunu, kurā viņš pats piedalās. Turklāt prasītājs pats ieradās pie atbildētājas un pats uzsāka šo sarunu. Nekāda prettiesiska iejaukšanās te nav saskatāma.
Tiesnesis klausījās, ik pa brīdim pamāja ar galvu un kaut ko pierakstīja. Pēc tam tika uzaicināti liecinieki.
Vispirms ienāca Katrīnas tante. Viņai jau bija astoņdesmit viens gads, un uz tiesu viņu bija atvedusi mazmeita. Vecā kundze runāja lēni, bet ļoti skaidri. Viņa pastāstīja, kā tante Sandra pati meklējusi meistarus, pati pirkusi krāsas, flīzes un citus materiālus, bet Andris tikai palīdzējis pārbīdīt mēbeles un pāris reižu pielicis grīdlīstes.
Edgars viņai pajautāja:
— Vai Andris par šo palīdzību saņēma naudu?
— Saņēma, — Katrīnas tante atbildēja stingri, pat ne mirkli nešauboties. — Sandra viņam aploksni iedeva. Es pati redzēju. Vēlāk viņa man teica: “Samaksāju Andrim par pūlēm. Viņš negribēja ņemt, bet es uzstāju.”
Andris sēdēja nosarcis līdz ausīm. Daiga nervozi virpināja rokās kabatlakatiņu, it kā tas būtu vienīgais, pie kā viņa vēl varētu turēties.
Pēc tam runāja kaimiņš Guntis. Viņš apstiprināja, ka remonts tajā dzīvoklī patiešām noticis pirms pieciem gadiem, laikā, kad Ilze vēl nebija precējusies. Viņš pat atcerējās konkrēto gadu, jo toreiz pie vīra izgājusi viņa meita, un tāpēc datums viņam bija iespiedies atmiņā uz visiem laikiem.
Tiesnesis noklausījās visus, uzdeva vairākus precizējošus jautājumus un tad paziņoja pārtraukumu. Mēs izgājām gaitenī.
— Kā jums šķiet? — es klusi pajautāju Edgaram.
Viņš paskatījās uz mani mierīgi, bez lieka optimisma, bet arī bez satraukuma.
— Domāju, ka iepriekšējais spriedums paliks spēkā, — viņš sacīja. — Pierādījumu pret viņiem ir pārāk daudz. Un tie čeki par aptuveni pieciem tūkstošiem eiro… ļoti iespējams, ir safabricēti. Ja vajadzēs, prasīsim ekspertīzi.
Pēc stundas tiesnesis atgriezās zālē. Visi piecēlās. Viņš paņēma lapas un sāka nolasīt lēmumu.
— Andra K. apelācijas sūdzību atstāt bez apmierināšanas. Rajona tiesas spriedumu atstāt negrozītu. Spriedums stājas spēkā nekavējoties.
Man šķita, ka gaiss pats izlaužas no krūtīm. Es tikai tad sapratu, ka visu šo laiku biju turējusi elpu.
Andris ar abām rokām saķēra galvu. Daiga pieleca kā atsperes izmesta.
— Tā nevar būt! — viņa iesaucās. — Mēs sūdzēsimies tālāk! Iesim līdz Augstākajai tiesai!
Tiesnesis pacēla acis.
— Kundze, lūdzu, nomierinieties. Spriedums ir galīgs, izņemot kasācijas kārtību, taču jūsu gadījumā diez vai tas kaut ko mainīs.
Viņš piecēlās un aizgāja. Arī mēs izgājām gaitenī.
Tur Daiga vairs nespēja sevi savaldīt. Viņa metās man virsū ar tādu niknumu, ka es automātiski atkāpos soli atpakaļ.
— Tu! Tas viss ir tavas vainas dēļ! — viņa kliedza. — Mans dēls tagad palicis bez nekā! Naudu advokātam izmetām, Inese ar bērniem palikusi bez dzīvokļa! Vai tagad esi laimīga?
Es biju tik nogurusi, ka pat dusmoties vairs nespēju.
— Daiga, jūs pati to visu sākāt, — es pateicu. — Es tikai aizstāvējos.
— Aizstāvējos! — viņa izsmējīgi atkārtoja. — Dzīvokli pārdevi, naudu savāci, un tagad vēl no mums morālo kaitējumu gribi piedzīt! Neko tu nedabūsi!
— Dabūšu, — es atbildēju mierīgi. — Izpildu raksts jau ir sagatavots.
Daiga pacēla roku, it kā gribētu man iesist, bet Andris pēkšņi satvēra viņu aiz plaukstas locītavas.
— Mammu, pietiek! — viņš uzkliedza. — Zaudējām, tātad zaudējām. Liec viņu mierā.
Daiga izrāva roku, apmeta galvu un aizsoļoja pa gaiteni, skaļi klaudzinot papēžus pret grīdu.
Andris vēl brīdi palika stāvam. Viņš paskatījās uz mani. Viņa skatienā bija kaut kas dīvains — niknums, nogurums un varbūt pat nožēla.
— Ilze, — viņš teica klusi. — Tu… piedod, ja vari. Es negribēju, lai viss tā aiziet. Tā bija mamma…
— Andri, — es viņu pārtraucu. — Ej. Neko vairs nevajag teikt. Viss jau ir pateikts.
Viņš pamāja ar galvu, pagriezās un aizgāja mātei pakaļ. Es skatījos viņam no muguras un pēkšņi sapratu: tas ir viss. Punkts.
Mēs ar Edgaru izgājām ārā. Saule spīdēja tik spoži, it kā ārpus tiesas nama nebūtu bijis nekādu strīdu, apsūdzību un asaru. Bija silts, gandrīz kā vasarā.
— Apsveicu, Ilze, — Edgars sacīja. — Tagad jūs esat uzvarējusi galīgi. Varat mierīgi dzīvot tālāk.
— Paldies jums, — es atbildēju. — Bez jums es nebūtu tikusi galā.
Viņš pasmaidīja.
— Tiktu gan. Jūs esat stiprāka, nekā pati domājat. Bet, ja nu tomēr kādreiz vēl kaut kas notiek, jūs zināt, kā mani atrast.
Mēs atvadījāmies. Es iekāpu mašīnā un braucu mājās. Galvā valdīja pilnīgs tukšums. Nebija ne prieka, ne dusmu, ne aizvainojuma. Tikai milzīgs nogurums un savāda, klusa atvieglojuma sajūta.
Pēc divām nedēļām tiesu izpildītāji sāka piedzīt no Andra piecsimt eiro morālā kaitējuma atlīdzību un tiesāšanās izdevumus. Vai viņš maksāja labprātīgi vai ne, es nezināju. Godīgi sakot, man tas vairs nebija svarīgi. Galvenais bija tas, ka šis murgs beidzot bija beidzies.
Vēl pēc mēneša no kopīgas paziņas uzzināju, ka Inese ar bērniem nekādu dzīvokli tā arī nebija dabūjusi. Viņa īrēja istabu kopīgā dzīvoklī un strādāja divās maiņās, lai varētu pabarot bērnus. Andris dzīvoja pie mātes, taču arī tur sākās nebeidzami strīdi. Daiga vainoja dēlu visās iespējamās nelaimēs, sauca viņu par vāju, par lupatu, par cilvēku bez mugurkaula.
Un tad notika kas tāds, ko neviens nebija gaidījis.
Man piezvanīja tā pati kopīgā paziņa — Laura. Mēs reizēm satikāmies darbā un dažreiz apmainījāmies ar jaunumiem.
— Ilz, tu jau dzirdēji? — viņa čukstus pajautāja, it kā baidītos, ka kāds klausās.
— Ko tieši? — es nesapratu.
— Daiga iesūdzējusi Andri tiesā. Prasa, lai viņš atdod naudu, ko viņa samaksāja advokātam. Viņa apgalvo, ka dēls solījis visu atmaksāt, ja uzvarēs, bet tagad neko nedodot.
Es uz brīdi pat apstulbu.
— Pagaidi… viņa iesūdzējusi pati savu dēlu?
— Jā, — Laura apstiprināja. — Tur summa neesot maza. Advokāts bija dārgs. Viņa viņu nolīga, bet Andris esot parakstījis parādzīmi. Tagad viņš saka, ka naudas nav. Tad nu viņa arī aizgāja uz tiesu. Saka — savu sakrāto naudu neesot taupījusi tāpēc, lai dēls ar bijušo sievu pa tiesām vazātos.
Es nesapratu, vai man smieties vai raudāt. Lūk, ģimenes saites. Lūk, “paša miesa un asinis”. Pietika, lai sāktu smaržot pēc naudas, un māte bija gatava vilkt uz tiesu savu dēlu.
Bet tas vēl nebija viss.
Apmēram pēc mēneša Laura atkal pastāstīja jaunumus. Inese bija pamatīgi sastrīdējusies ar māti tieši šo pašu naudas lietu dēļ. Inese uzskatīja, ka Daigai nav tiesību prasīt no Andra atmaksu, jo viņš taču esot centies ģimenes labā. Daiga savukārt nosauca Inesi par liekēdi un atgādināja viņai visus gadus, kuros tā dzīvojusi uz viņas rēķina. Inese aizcirtusi durvis un aizgājusi. Pēc tam viņas vairs nerunāja.
Par Andri runāja, ka viņš sācis dzert. Darbu zaudējis, jo pārāk bieži ieradies ar paģirām vai vispār neieradies. Daiga viņu no dzīvokļa izmetusi — par to, ka neatdod naudu. Viņš mitinājies te pie draugiem, te kaut kur citur, kur nu gadījies.
Es klausījos šajos stāstos un nezināju, ko man just. Vienā pusē bija kaut kas līdzīgs rūgtam gandarījumam. Jā, droši vien mazliet bija. Bet otrā pusē bija skumjas. Jo kādreiz es šo cilvēku mīlēju. Kādreiz mēs bijām ģimene. Un paskat, par ko tas viss pārvērties.
Kādā vēlā vakarā, kad baroju kaķi un grasījos doties uz spāņu valodas nodarbībām, pie durvīm atskanēja zvans. Es piegāju pie actiņas un sastingusi paliku stāvam.
Aiz durvīm bija Andris.
Kalsns, neskūts, netīrā jakā. Viņš izskatījās nožēlojami — apjucis, iztukšots, pazaudējis visu pašpārliecību.
Es atvēru durvis.
Viņš stāvēja un klusēja, skatīdamies grīdā. Tikai pēc brīža pacēla acis.
— Ilz… ielaid mani vismaz uz pusstundu. Esmu nosalis.
Ārā patiešām bija auksts. Novembra beigas. Es nopūtos un pagāju malā.
Viņš ienāca, novilka apavus un aizgāja uz virtuvi. Apsēdās uz krēsla kā cilvēks, kuram nav spēka vairs nostāvēt kājās. Roberts uzmetās kuprī, iešņācās un aizskrēja uz istabu.
— Tēju dzersi? — es pajautāju.
— Jā, — viņš pamāja.
Es uzliku tējkannu un apsēdos pretī. Andris skatījās apkārt, pētīja manu virtuvi, plauktus, aizkarus, mazo lampu virs galda.
— Tev te mājīgi, — viņš beidzot noteica. — Tavs, tātad.
— Mans, — es apstiprināju.
Viņš ilgi klusēja. Tad sāka runāt, skatienu nenovēršot no krūzes.
— Tu pat iedomāties nevari, kas pie mums notika pēc tiesas. Māte mani ēda dzīvu nost, Inese arī. Visi prasa naudu, bet man nav, no kurienes ņemt. Darbu pazaudēju. Dzīvot nav kur. Es atnācu… piedošanu palūgt.
— Andri, — es klusi sacīju. — Tu jau esi to darījis. Vairākas reizes.
Viņš pacēla uz mani acis.
— Šoreiz pa īstam. Es visu sapratu. Es biju muļķis, ka klausīju māti. Ilz, varbūt mēģinām atkal? Es mainīšos. Atrastu darbu. Mīlētu tevi kā agrāk. Lūdzu.
Es skatījos uz viņu un vairs neredzēju savu vīru. Man pretī sēdēja svešs cilvēks. Salauzts, nožēlojams, bet joprojām cenšoties kaut ko izraut sev. Viņš mani nemīlēja. Viņam vienkārši nebija, kur iet.
— Andri, — es pateicu stingri. — Kā agrāk vairs nebūs. Tu pats visu sagrāvi. Ne tava māte, ne Inese. Tu. Tev bija iespēja pateikt viņām “nē”. Tev bija iespēja mani aizstāvēt. Bet tu izvēlējies viņas. Un tagad, kad viņas izmeta tevi ārā, tu atnāci pie manis. Es neesmu rezerves lidlauks.
Viņš klusēja. Ļoti ilgi.
Tad piecēlās.
— Tātad nepiedosi?
— Nē, — es atbildēju.
Viņš pamāja, izdzēra tēju līdz galam un aizgāja uz priekšnamu. Pie sliekšņa vēl apstājās.
— Bet es tevi kādreiz tiešām mīlēju.
— Es tevi arī, — es sacīju. — Tikai tas bija sen.
Viņš izgāja. Es aizvēru durvis un atbalstīju pieri pret tām. Krūtīs bija tukšums. Ne žēluma, ne dusmu, ne sāpju. Tikai klusums.
6. nodaļa. Dzīve pēc tam
Pagāja pusgads. Seši mēneši klusuma, miera un jaunas ikdienas. Es vairs nesatrūkos no durvju zvana, vairs nebaidījos iziet uz ielas un katrā negaidītā notikumā nemeklēju slazdu. Viss bija beidzies. Pilnīgi un neatgriezeniski.
Ceļojums uz Spāniju izrādījās pat labāks, nekā biju iztēlojusies. Divas nedēļas pie jūras, ar skatu uz zilganu ūdeni, ar pļāpīgiem spāņu pensionāriem, kuri runāja bez apstājas un ar smaidu laboja manu izrunu. Es atgriezos iedegusi, atpūtusies un ar stingru apņemšanos valodu iemācīties kārtīgi. Nodarbības turpinājās. Es jau spēju lasīt vienkāršus rakstus internetā un uzturēt pavisam vienkāršu sarunu.
Darbā arī viss nostājās savās vietās. Pēc paaugstinājuma es jutos drošāk, uzņēmos sarežģītākus uzdevumus, un kolēģi sāka pret mani izturēties ar lielāku cieņu. Pat attiecības kolektīvā kļuva siltākas. Laikam jau mainījos es pati — vairs nebiju tā nobijusies Ilze, kura baidījās lieku reizi atvērt muti.
Roberts pa to laiku bija uzbarojies līdz gandrīz nepieklājīgam apaļumam. Veterinārārsts stingri ieteica diētu, taču man ne vienmēr izdevās viņam atteikt kādu papildu kumosu. Viņš sēdēja uz palodzes, vēroja putnus un laimīgi miedza acis saulē.
Es nopirku mašīnu. Nelielu, lietotu, bet labā stāvoklī. Tagad varēju brīvdienās aizbraukt ārpus pilsētas pie mammas — manas audžumammas, tantes Sandras draudzenes, kura dzīvoja laukos. Viņa priecājās, ka es beidzot esmu atguvusies, un pārstāja mani žēlot. Pietika. Žēluma laiks bija beidzies. Sākās jauna dzīve.
Kādā piektdienas vakarā sēdēju virtuvē, dzēru tēju un šķirstīju telefonu. Roberts gulēja man klēpī un klusi krāca. Pēkšņi iezvanījās telefons. Numurs bija nepazīstams, stacionārais.
Es pacēlu.
— Klausos.
— Ilze? — atskanēja sievietes balss. Vecāka, aizsmakusi.
— Jā, es klausos.
— Te Daiga, — viņa sacīja. — Jūsu bijusī vīramāte.
Es gandrīz aizrijos ar tēju. Pusgadu pilnīgs klusums — un pēkšņi zvans. Kāpēc?
— Labvakar, Daiga, — es piesardzīgi atbildēju. — Vai kaut kas noticis?
Viņa smagi nopūtās.
— Ir noticis. Andris ir slimnīcā. Smagā stāvoklī. Viņš lūdza jūs redzēt. Es saprotu, ka pēc visa man nav nekādu tiesību jums zvanīt, bet… varbūt jūs atnāktu? Viņš nav īsti pie samaņas, murgo, sauc jūs.
Es klusēju. Tas bija pārāk pēkšņi. Pārāk dīvaini.
— Kas viņam notika? — beidzot pajautāju.
— Sirds, — Daiga atbildēja. — Ārsti saka, infarkts. Knapi atdzīvināja. Tagad guļ intensīvajā terapijā. Visu laiku jautā pēc jums. Es ilgi domāju, zvanīt vai nezvanīt. Bet sirdsapziņa neļāva klusēt.
Man acu priekšā atausa tas pēdējais vakars, kad Andris stāvēja pie manām durvīm — nožēlojams, pazudis, netīrā jakā. Mans atteikums. Viņa aiziešana.
— Kur viņš ir? — es pajautāju.
— Pilsētas slimnīcā, kardioloģijā. Otrais korpuss, piektais stāvs. Ilz, lūdzu, atnāc. Es zinu, ka mēs esam vainīgi tavā priekšā, bet viņš taču tomēr ir cilvēks.
Es noliku klausuli un vēl ilgi sēdēju, skatīdamās sienā. Roberts pamodās, palūkojās uz mani ar jautājošu skatienu un pabakstīja ar degunu roku. Es viņu noglāstīju, bet domas bija kaut kur tālu.
Kāpēc viņam vajag mani? Ko viņš vēlas pateikt? Un kāpēc man vispār tur būtu jāiet? Es taču jau visu biju izlēmusi. Punkts bija pielikts. Tomēr kaut kas manī sakustējās — varbūt žēlums, varbūt ziņkāre, varbūt pēdējās veco jūtu atliekas.
No rīta piezvanīju Laurai — tai pašai kopīgajai paziņai, kura man bija stāstījusi par viņu strīdiem. Viņa strādāja par medmāsu tajā pašā slimnīcā.
— Laura, čau. Tu šodien esi darbā? — jautāju.
— Jā, pirmajā maiņā. Kas noticis?
— Vai vari paskatīties vienu pacientu? Andris K., kardioloģija. Man teica, ka infarkts. Kā viņam ir?
Laura nopūtās.
— Ai, Ilz, tur viss nopietni. Vakar atveda, knapi izvilka. Tagad intensīvajā terapijā, stāvoklis stabils, bet smags. Ārsti saka — ja izdzīvos, tas būs brīnums. Sirds nolietota, daudz dzēris, daudz nervozējis. Tu iesi?
— Nezinu, — es godīgi pateicu. — Viņa māte zvanīja un lūdza.
— Skaties pati, — Laura sacīja. — Tikai ņem vērā, ka Daiga tur sēž gandrīz visu laiku. Un Inese arī nāk. Var sanākt skandāls.
— Inese? — es izbrīnījos. — Viņas taču nerunāja.
— Laikam salaba, — Laura rūgti iesmējās. — Slimība daudzus samierina.
Es noliku telefonu un aizdomājos. Daiga tur. Inese tur. Andris reanimācijā. Iet nozīmēja riskēt ar kārtējo skandālu. Neiet nozīmēja vēlāk varbūt nožēlot, ja viņš neizdzīvotu un es nebūtu atvadījusies.
Es nolēmu iet. Bet ne viena.
Piezvanīju Edgaram. Viņš bija pārsteigts, tomēr piekrita mani pavadīt — ne kā advokāts, bet kā draugs. Mēs satikāmies pie slimnīcas sešos vakarā. Viņš bija džinsos un jakā, bez sava ierastā uzvalka, un izskatījās gandrīz mājīgs.
— Uztraucaties? — viņš pajautāja, kad gājām uz ieeju.
— Nezinu, — es atbildēju. — Tas viss šķiet savādi. Pusgadu nekā, un tagad pēkšņi šādi.
— Turieties, — viņš teica. — Es būšu tepat. Ja kaut kas sāksies, mēs vienkārši aiziesim.
Otrais korpuss, piektais stāvs. Gaisā bija slimnīcas smaka — zāles, dezinfekcija un vēl kaut kas tāds, kas neizskaidrojami liek sirdij sarauties. Mēs atradām intensīvās terapijas nodaļu. Gaitenī uz krēsliem sēdēja Daiga un Inese.
Ieraugot mani, Daiga piecēlās. Inese arī pacēlās kājās, bet skatījās no pieres apakšas, asi un naidīgi. Abas izskatījās novecojušas un pārgurušas. Daiga bija vecā mētelī, izspūrušiem sirmiem matiem, bez savas agrākās kārtīgās frizūras. Inese — sporta tērpā, ar tumšiem lokiem zem acīm.
— Tu atnāci, — Daiga teica. Viņas balsī nebija agrākā naida. Tikai nogurums. — Paldies.
— Kā viņam ir? — es jautāju.
— Plašs infarkts, — viņa atbildēja. — Sirds apstājās. Ārsti knapi palaida no jauna. Tagad nāk pie samaņas, bet ir ļoti smagi. Naktī sauca tevi. Prasīja.
Inese klusēja. Viņa tikai skatījās uz mani ar nesaprotamu izteiksmi.
— Vai es varu pie viņa ieiet? — pajautāju.
— Es pajautāšu māsiņai, — Daiga devās pie posteņa.
Pēc minūtes viņa atgriezās.
— Var, bet uz īsu brīdi. Piecas minūtes. Un tikai tu viena.
Es pagriezos pret Edgaru. Viņš pamāja.
— Ejiet. Es pagaidīšu šeit.
Es iegāju palātā. Tur valdīja kluss, smags miers, kuru pārtrauca tikai aparātu pīkstieni. Andris gulēja gultā, pievienots vadiem un caurulītēm. Seja pelēka, iekritusi, acis aizvērtas. Es piegāju tuvāk un apsēdos uz krēsla blakus.
— Andri, — es klusi pasaucu.
Viņš atvēra acis. Skatiens bija duļķains, grūti fokusējās. Tad viņš mani ieraudzīja, un tajā mirklī viņa acīs parādījās kaut kas dzīvs.
— Ilze… — viņš nočukstēja. — Tu atnāci… Paldies.
— Nerunā, — es sacīju. — Ārsti teica, ka tev nedrīkst satraukties.
Viņš vāji papurināja galvu.
— Man jāpasaka… vajag… Piedod man. Par visu. Par mammu, par Inesi, par tiesu… Par to, ka tevi neaizstāvēju. Es biju idiots.
— Tas viss jau ir pagājis, — es atbildēju.
— Nav viss, — viņš ieklepojās un sāka smagāk elpot. — Es gribu zināt… Tu man piedevi?
Es skatījos uz viņu un domāju. Vai piedevu? Droši vien jā. Ne viņa dēļ. Sevis dēļ. Lai palaistu vaļā.
— Piedevu, — es teicu. — Jau sen.
Viņš aizvēra acis. Pār vaigu noritēja asara.
— Paldies… Tu biji laba… Vienmēr biji laba… Bet es…
— Guli, — es klusi pārtraucu. — Veseļojies. Man jāiet.
Es piecēlos, bet viņš pēkšņi satvēra manu roku. Tvēriens bija vājš, tomēr neatlaidīgs.
— Ilze… ja es izdzīvošu… vai es drīkstēšu tev kādreiz piezvanīt? Vienkārši dzirdēt balsi?
Es brīdi klusēju. Tad pamāju.
— Drīkstēsi.
Viņš palaida manu roku un aizvēra acis. Es izgāju no palātas.
Gaitenī mani gaidīja visi trīs. Daiga raudzījās jautājoši, Inese — joprojām ar to pašu aso skatienu.
— Nu? — bijusī vīramāte pajautāja.
— Parunājām, — es teicu. — Viņš lūdza piedošanu.
— Un tu piedevi? — Inese neticīgi izmeta.
Es pagriezos pret viņu.
— Un kāda tev tur daļa?
— Ir daļa! — viņa pēkšņi iekliedzās. — Viņš ir mans brālis! Un tevis dēļ viņš gandrīz nomira!
— Manis dēļ? — es neticēju savām ausīm. — Inese, tu esi prātu zaudējusi? Jūs ar māti viņu dzināt uz tiesu. Jūs viņu raustījāt kā lelli aiz auklām. Jūs viņu līdz tam novedāt!
— Abas klusējiet! — Daiga pēkšņi asi uzsauca. — Slimnīcā nebļauj.
Inese apklusa, bet viņas skatienā naids nekur nepazuda.
Es pagriezos pret Daigu.
— Es iešu. Ja kaut kas notiek, varat piezvanīt.
— Ilze, — Daiga mani apturēja. — Paldies, ka atnāci. Es zinu, mēs esam vainīgas. Bet tu… tu esi laba. Viņš teica taisnību.
Es neatbildēju. Vienkārši aizgāju līdz liftam, kur mani gaidīja Edgars.
Mēs izgājām ārā. Bija jau satumsis, iedegās laternas. Pēc slimnīcas smacīgā gaisa vakars šķita auksts, bet svaigs.
— Kā jūs jūtaties? — Edgars jautāja.
— Dīvaini, — es atbildēju. — Viņš lūdza piedošanu. Teica, ka esot mīlējis.
— Un jūs?
Viņš paskatījās uz mani uzmanīgi.
— Es piedevu, — es sacīju. — Laikam ne tik daudz viņam, cik sev. Par to, ka tik daudzus gadus pacietu. Par to, ka neaizgāju agrāk. Par to, ka ļāvu sevi izmantot.
— Tas ir pareizi, — viņš pamāja. — Piedošana nav viņiem. Tā ir jums pašai.
— Jūs esat filozofs, — es pasmaidīju.
— Advokāti parasti ir ciniķi, — viņš atsmaidīja. — Bet reizēm arī filozofija noder.
Mēs aizgājām līdz mašīnai. Viņš piedāvāja mani aizvest, un es piekritu. Braucām klusumā. Katrs domāja par savu. Pie manas mājas viņš apstājās un sacīja:
— Ilze, jūs ļoti labi turējāties. Un, ja kaut kas vēl būs vajadzīgs, es esmu tepat.
— Paldies, Edgar, — es atbildēju. — Jūs man ļoti palīdzējāt. Ne tikai kā advokāts.
Viņš pasmaidīja, pamāja ar galvu un aizbrauca. Es uzkāpu dzīvoklī, kur mani sagaidīja apaļais Roberts un klusums.
Pēc nedēļas piezvanīja Daiga. Viņa teica, ka Andri pārveduši no intensīvās terapijas uz parastu palātu un viņš pamazām atlabstot. Tad piebilda:
— Ilze, viņš lūdza nodot, ka atceras tavus vārdus. Un ka dzīvošot. Teica — tevis dēļ.
— Ne manis dēļ, — es mierīgi atbildēju. — Lai dzīvo sevis dēļ.
— Vai tu vēl atnāksi? — viņa vaicāja nedroši.
— Nē, Daiga, — es sacīju. — Es atvadījos. Tālāk viņam pašam jādzīvo.
Viņa nopūtās, taču nestrīdējās.
Vēl pēc mēneša uzzināju, ka Andris izrakstījies no slimnīcas, aizbraucis pie radiem uz citu pilsētu, pārstājis dzert un atradis darbu. Inese ar bērniem pārvākusies pie mātes, un viņas, šķiet, bija salabušas. Par Daigu runāja, ka viņa kļuvusi klusāka un maigāka. Dēla slimība viņu bija mainījusi.
Manā dzīvē viss bija labi. Es turpināju iet uz kursiem, mācījos spāņu valodu, braucu pie mammas, audzināju Robertu. Reizēm satikos ar Edgaru — mēs vienkārši dzērām kafiju un runājāmies. Bez mājieniem, bez nekā lieka. Tikai patīkama, mierīga saruna.
Kādu vakaru sēdēju virtuvē un skatījos, kā aiz loga riet saule. Un pēkšņi pieķēru sevi pie domas, ka pirmo reizi pēc daudziem gadiem man ir labi vienai. Ne vientuļi. Tieši labi. Mierīgi. Silti. Es pati biju savas dzīves saimniece. Pati sev balsts.
Roberts uzlēca man klēpī un sāka murrāt. Es noglāstīju viņa silto muguru un pasmaidīju.
Tantei Sandrai bija taisnība. Es esmu stipra. Vienkārši agrāk to nezināju.
Tagad zinu.