prasīdams pusi no it kā ieguldīto uzlabojumu vērtības. Savu prasījumu viņš bija novērtējis uz trīsdesmit tūkstošiem eiro — ja pareizi saprotu, tā bija gandrīz puse no summas, par kādu dzīvokli pārdevu.
— Jā, — es apstiprināju. — Es saņēmu mazliet vairāk nekā sešdesmit tūkstošus.
— Skaisti izdomāts, — advokāts sausi pasmīnēja. — Tikai ir viena problēma. Lai šādam prasījumam būtu pamats, uzlabojumiem jābūt būtiskiem un tādiem, ko no īpašuma nevar atdalīt. Runa ir par kapitālo remontu, pārbūvi, komunikāciju nomaiņu, nevis par sienu pārkrāsošanu vai tapešu pārlīmēšanu. Pēc tā, ko jūs stāstāt, un arī pēc ierakstā dzirdamā, tur bijis parasts kosmētiskais remonts. Turklāt viņš pats pasaka, ka visu galvenokārt darījusi tante, bet viņš tikai piepalīdzējis.
— Viņiem vēl esot čeki, — es atgādināju. — Vīramāte tos divus gadus esot krājusi. Par materiāliem.
— Čeki paši par sevi nav slikti, — Edgars pamāja. — Taču čeks par materiālu iegādi vēl nepierāda, ka tos pircis tieši viņš un tieši konkrētajam dzīvoklim. Ja čeki noformēti uz viņa mātes vai jūsu tantes vārda, tas drīzāk strādās viņam par sliktu. Ja uz viņa vārda, tad būs jāskatās, kas tieši pirkts. Naglas, tapetes, krāsa, līme — tās ir salīdzinoši nelielas summas. Bet viņš prasa trīsdesmit tūkstošus eiro.
— Ko man tagad darīt? — es vaicāju, sajūtot, kā balss kļūst klusāka.
— Pirmām kārtām — neļauties panikai, — Edgars pateica stingri. — Mēs iesniegsim pretprasību, lai tiesa atzīst naudu, ko ieguvāt no dzīvokļa pārdošanas, par jūsu atsevišķo mantu. Sarunas ierakstu pievienosim lietai kā pierādījumu tam, ka prasītājs pats saprot savu prasību nepamatotību. Es sagatavošu arī lūgumu uzaicināt lieciniekus — kaimiņus, jūsu tantes paziņas, cilvēkus, kuri var apliecināt, kurš patiesībā remontu organizēja un apmaksāja. Protams, arī jūs pati sniegsiet paskaidrojumus. Šajā lietā jūs būsiet galvenā persona.
— Man ir bail, — es atzinos. — Es nekad neesmu bijusi tiesā.
— Tas ir pilnīgi saprotami, — viņš pasmaidīja. — Bet jūs rīkojaties ļoti saprātīgi. Ne katra sieva tādā brīdī iedomātos ierakstīt sarunu un nekavējoties doties pie jurista. Parasti sievietes pacieš līdz pēdējam, klusē, cer, ka viss kaut kā nokārtosies, un pēc tam zaudē. Jums ir mugurkauls.
No šiem vārdiem man krūtīs kļuva mazliet siltāk. Vismaz kāds beidzot nebija mani vainojis, bet gan nostājies manā pusē.
— Cik tas maksās? — es pajautāju, pēkšņi atcerēdamās par naudu.
Edgars nosauca summu. Tā nebija maza, tomēr arī ne tāda, lai es nevarētu samaksāt. Pēc dzīvokļa pārdošanas man kontā vēl bija nauda, un šajā situācijā taupīt uz aizstāvību būtu muļķīgi.
— Labi, es piekrītu, — es sacīju. — Kad sākam?
— Tagad. Es sagatavošu dokumentus, jūs tos parakstīsiet, un rīt pretprasību iesniegsim tiesā. Līdz sēdei vēl ir laiks — sagatavošanās sēde noteikta pēc divām nedēļām. Mēs paspēsim visu savākt un sakārtot.
Mēs noslēdzām līgumu, es samaksāju avansu. Kad izgāju no biroja, galva mazliet reiba — nezinu, vai no nerviem, vai no tā, ka pirmo reizi pēdējās dienās sajutu atvieglojumu. Vismaz viens solis bija sperts pareizajā virzienā. Tagad atlika izturēt gaidīšanu.
Nākamās divas nedēļas pagāja kā saspringtā miglā. Es gandrīz nekur negāju, jo baidījos nejauši uzskriet virsū Andrim vai viņa mātei. Zvanīju tikai savai mammai — audžumammai, tantes Sandras draudzenei, kas mani bija izaudzinājusi, — un Vitai. Mamma katru reizi atkārtoja: “Turies, meitiņ, tu esi stipra.” Vita solīja, ka vajadzības gadījumā ies uz tiesu kā lieciniece.
Andris vairākas reizes mēģināja zvanīt. Es necēlu klausuli. Tad sākās īsziņas: “Tu vēl nožēlosi”, “Tiesa visu parādīs”, “Man ir labs advokāts, viņš tevi saplosīs.” Es neko nedzēsu. Saglabāju katru ziņu un pārsūtīju Edgaram.
Dienu pirms sagatavošanās sēdes man piezvanīja Daiga. Es pat apstulbu — vīramāte man nekad nezvanīja pati, visas lietas parasti risināja caur savu dēlu. Acīmredzot šoreiz viņa bija nolēmusi pārņemt vadību savās rokās.
— Ilze, — viņa iesāka ledainā balsī, tiklīdz es atbildēju. — Tu vispār esi zaudējusi pēdējās kauna paliekas? Uz savu vīru tiesā ej? Vēl pretprasību iesniedz?
— Labdien, Daiga, — es atbildēju mierīgi, lai gan pirksti ap telefonu saspringa. — Pirmais tiesā vērsās viņš. Es tikai aizstāvos.
— Aizstāvas viņa! — vīramāte nicīgi nošņācās. — Dzīvokli pārdevi, naudu pievāci, un tagad vēl gribi Andri atstāt ar tukšām rokām? Nekas tev nesanāks! Mums ir čeki, mēs pierādīsim, ka remonts bija viņa ieguldījums!
— Daiga, — es viņu pārtraucu. — Vai jūs pati tos čekus esat redzējusi? Tur vismaz par desmit tūkstošiem eiro kaut kas sanāk? Vai tikai par pāris sīkumiem?
Viņa uz brīdi apklusa. Tad sāka runāt vēl niknāk:
— Neizliecies par gudru! Tiesa tiks skaidrībā. Un tas tavs ieraksts ir nelikumīgs. Tā ir provokācija! Tu speciāli Andri piedzirdīji un izvilināji vārdus!
— Es viņu nepiedzirdīju, viņš pats atnāca iereibis, — es pateicu. — Un ieraksts ir likumīgs. Advokāts to pārbaudīja.
— Ak tu… — viņa nolamājās tik rupji, ka es no viņas ko tādu nekad nebiju dzirdējusi. — Pagaidi, Ilze, mēs tev vēl parādīsim. Ne ar tiem cilvēkiem esi sākusi karot!
Viņa nometa klausuli.
Es paliku sēžam un skatījos uz telefona tumšo ekrānu. Dīvainā kārtā bailes vairs nejutu. Tikai nogurumu. Un kaut kur dziļi iekšā — dusmas. Dusmas uz cilvēkiem, kuri bija pārliecināti, ka viņiem drīkst viss. Ka viņi var paņemt svešu, jo viņiem taču ir “ģimene”, “bērni”, “vajadzības”. Bet man, tātad, ģimenes nav? Tiesību nav? Man jāpaiet malā un jāpasaka paldies?
Tiesas rītā es saģērbos atturīgi: tumši svārki, gaiša blūze, gandrīz nekādas kosmētikas. Edgars bija teicis, ka tiesā svarīgi radīt kārtīga, nosvērta cilvēka iespaidu. Spogulī uz mani skatījās ap trīsdesmit gadus veca sieviete — nogurusi, bet savākta. Acīs vairs nebija tās apjukuma miglas. Tās bija stingras.
Tiesas gaitenī bija pilns ar cilvēkiem. Kopā ar Edgaru atradām vajadzīgo zāli un apsēdāmies uz sola. Pēc dažām minūtēm ieradās arī viņi. Andris, viņa māte un Inese. Andrim mugurā bija uzvalks, taču tas uz viņa izskatījās neveikli — žakete karājās kā maiss, kaklasaite bija sasieta šķībi. Daiga bija uzvilkusi stingru kleitu, mati sakārtoti augstā frizūrā, it kā viņa būtu atnākusi uz svinīgu pieņemšanu. Inese bija tērpusies kaut kā spilgtā, ar koši uzkrāsotām lūpām un indīgu skatienu.
Ieraugot mani, Andris novērsās. Daiga pagāja garām, pat nepaskatīdamās. Inese nošņāca: “Maita.” Es neatbildēju.
Zālē iegājām vienlaikus ar tiesnesi. Tiesnese bija ap piecdesmit, ar nogurušu seju un brillēm uz deguna. Viņa pārlūkoja klātesošos, atvēra lietas materiālus un sāka sēdi.
Sagatavošanās sēde, kā Edgars bija iepriekš paskaidrojis, vairāk ir formāla. Puses norāda savus prasījumus, tiesa precizē apstākļus, tiek nolemts, kādi pierādījumi iesniedzami un kad lietu skatīs pēc būtības. Andra advokāts — vecāks vīrietis ar asiem sejas vaibstiem — uzreiz mēģināja uzspiest savu toni:
— Godātā tiesa, lūdzu ņemt vērā, ka atbildētāja rīkojas negodprātīgi. Viņa bez vīra ziņas pārdevusi dzīvokli, kas faktiski uzskatāms par laulāto kopīgo mantu, jo prasītājs tajā ieguldījis līdzekļus. Tāpat iesniedzam lūgumu atzīt atbildētājas veikto audioierakstu par nepieļaujamu pierādījumu, jo tas iegūts prettiesiski, pārkāpjot personas privātās dzīves neaizskaramību.
Edgars piecēlās mierīgi, bez steigas:
— Godātā tiesa, iebilstu. Dzīvoklis nav laulāto kopīgā manta, jo atbildētāja to ieguvusi mantojuma ceļā no savas tantes, un tas ir apliecināts ar dokumentiem. Pat ja prasītājs ir kaut ko ieguldījis, šie ieguldījumi pēc rakstura un apmēra ir nebūtiski un nevar būt pamats īpašuma atzīšanai par kopīgu mantu. Attiecībā uz audioierakstu — tas veikts atbildētājas dzīvoklī, sarunā, kurā viņa pati piedalījās. Likuma pārkāpuma nav. Turklāt ierakstā redzams, ka prasītājs pats atzīst savu prasījumu nepamatotību.
Tiesnese noklausījās, pamāja un paziņoja:
— Jautājums par ieraksta pieļaujamību tiks izvērtēts pamata sēdē. Šobrīd nosaku lietas izskatīšanu pēc būtības pēc divām nedēļām. Pusēm sagatavot un iesniegt pierādījumus. Ierašanās obligāta.
Visi piecēlās, tiesnese izgāja. Tiklīdz bijām gaitenī, Daiga metās man klāt.
— Tu domā, mēs atkāpsimies? — viņa šņāca, bakstīdama ar pirkstu manā virzienā. — Mums ir labākais advokāts pilsētā! Mēs tevi samalsim miltos!
— Mammu, nevajag, — Andris mēģināja viņu pavilkt sāņus, bet viņa izrāva roku.
— Klusē, lupata! — viņa uzkliedza dēlam. — Tas viss ir tevis dēļ! Apprecēji šo, un tagad visi mokāmies!
Es uz viņiem skatījos ar savādu mieru. It kā tas viss notiktu nevis ar mani, bet kaut kur malā, uz skatuves. Inese stāvēja nostāk, grauza nagu un nikni blenza manā virzienā.
— Daiga, — es klusi pateicu. — Jums ir divas nedēļas, lai apdomātos. Varbūt ir vērts atsaukt prasību, kamēr nav par vēlu.
Viņa no sašutuma gandrīz aizrijās.
— Tu vēl man padomus dosi? Es tev…
— Ejam, — iejaucās Andra advokāts, satverdams viņu aiz elkoņa. — Ne šeit. Visu, ko vajadzēs, pateiksim tiesā.
Viņš viņus aizveda. Andris uz mirkli atskatījās, un viņa acīs es ieraudzīju kaut ko nesaprotamu — varbūt nožēlu, varbūt bailes. Bet man tas vairs neko nenozīmēja.
Kopā ar Edgaru izgājām uz ielas. Smidzināja lietus, debesis bija pelēkas, gaiss ass un auksts.
— Divas nedēļas, — viņš sacīja. — Gatavojamies nopietni. Jāatrod liecinieki: kaimiņi, draudzenes, visi, kas pazina jūsu tanti un redzēja, kas patiesībā nodarbojās ar remontu.
— Sapratu, — es pamāju.
Šīs divas nedēļas pagāja skriešanā un zvanīšanā. Es apstaigāju tantes Sandras bijušos kaimiņus, kuri vēl tur dzīvoja. Tante Sandra draudzējās ar Kati no divdesmit piektā dzīvokļa. Kates tantei jau bija astoņdesmit, tomēr atmiņa viņai bija apbrīnojami skaidra. Viņa pastāstīja, kā tante Sandra pati meklējusi meistarus, pati pirkusi materiālus, pati maksājusi, bet Andris tikai dažas reizes palīdzējis pārstumt mēbeles. Augšējā stāva kaimiņš, onkulis Guntis, apstiprināja, ka remonta trokšņus dzirdējis jau pirms pieciem gadiem, kad es vēl nemaz nebiju precējusies. Es pierakstīju viņu teikto, ņēmu telefonu numurus, vienojos, ka vajadzības gadījumā viņi ieradīsies tiesā.
Edgars sagatavoja pretprasību. Tajā tika lūgts atzīt no dzīvokļa pārdošanas saņemto naudu par manu atsevišķo mantu, kā arī piedzīt no Andra morālo kaitējumu un tiesāšanās izdevumus. Morālā kaitējuma summa bija drīzāk simboliska — pieci simti eiro, — bet Edgars paskaidroja, ka būtiskākais ir pats princips.
Dienu pirms tiesas man piezvanīja Inese. Es pat nesapratu, ko viņa varētu gribēt.
— Ilze, — viņa sāka raudulīgā balsī. — Vai tu vari atsaukt savu pretprasību? Mēs parunājām un nolēmām, ka netiesāsimies. Tikai tu arī atsauc savējo.
— Ko? — es neticīgi pārjautāju. — Jūs jokojat? Bet jūsu prasība?
— Mēs arī savu atsauksim, — viņa steigā noteica. — Mēs sapratām, ka kļūdījāmies. Mamma piekrīt. Andris arī. Nu, izšķirsimies mierīgi, labi?
Es klusēju un mēģināju sagremot dzirdēto. Kaut kas šajā pēkšņajā pavērsienā nelīmējās kopā. Pārāk strauji. Pārāk ērti.
— Inese, es padomāšu, — es atbildēju. — Man jākonsultējas ar advokātu.
— Tikai nevelc garumā, — viņas balsī ieskanējās histēriska nots. — Rīt taču tiesa, šodien viss jāizlemj.
Es pārtraucu sarunu un uzreiz piezvanīju Edgaram. Viņš noklausījās, īsi noņurdēja.
— Izskatās, ka viņi beidzot sapratuši, ka zaudēs. Vai arī viņu advokāts paskaidroja, cik bīstams viņiem ir ieraksts. Taču uzticēties mutiskiem solījumiem nedrīkst. Lai iesniedz tiesā oficiālu pieteikumu par atteikšanos no prasības. Tikai tad mēs lemsim par pretprasības atsaukšanu. Citādi — ejam uz sēdi kā plānots.
Es atzvanīju Inesei un nodevu advokāta teikto. Viņa apmulsa.
— Nu… mēs šodien iesniegsim. Tu tikai rīt uz tiesu neej, labi? Lai viss notiek oficiāli.
— Inese, — es pateicu stingrāk. — Es neko nedarīšu bez dokumentiem. Kamēr man nav papīra, ka prasība atsaukta, es uz tiesu iešu.
Viņa dusmīgi nometa klausuli.
Tajā vakarā es gandrīz neaizmigu. Gulēju un domāju: ko viņi īsti izdomājuši? Kāpēc pēkšņi atkāpjas? Vai tiešām nobijušies? No rīta piezvanīju Edgaram. Viņš bez vilcināšanās pateica, ka jābrauc uz tiesu. Nekādu variantu.
Tiesas zālē viņu nebija. Mēs gaidījām pusstundu, līdz tiesnese iznāca un paziņoja:
— Prasītājs nav ieradies. Par sēdi paziņots pienācīgi. Neierašanās iemesls tiesai nav zināms. Ja nav saņemts lūgums atlikt lietas izskatīšanu, lietu var skatīt prasītāja prombūtnē.
Arī Andra advokāts nebija atnācis. Neviens no viņu puses.
Tiesnese paskatījās uz mums:
— Vai atbildētājai ir iesniedzami pierādījumi?
Edgars nodeva dokumentus. Tiesnese tos pētīja ilgi. Man šķita, ka zāle kļuvusi pārāk klusa, un es dzirdēju pat savu elpu.
Beidzot viņa pacēla skatienu.
— Ņemot vērā, ka prasītājs nav ieradies un nav iesniedzis pietiekamus pierādījumus prasības pamatotībai, kā arī izvērtējot atbildētājas iesniegtos materiālus, tostarp audioierakstu, tiesa nolemj prasību noraidīt. Andra K. prasība tiek noraidīta pilnībā. Pretprasība apmierināma daļēji. Naudas līdzekļi, kas saņemti no dzīvokļa pārdošanas, atzīstami par Ilzes K. atsevišķo mantu. No Andra K. par labu Ilzei K. piedzenams morālais kaitējums piecsimt eiro apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumi.
Es sēdēju un neticēju tam, ko dzirdu. Vai tiešām viss? Vai tiešām es uzvarēju?
Kad izgājām no tiesas ēkas, ārā spīdēja saule — pirmo reizi pēc divām pelēkām nedēļām. Es ievilku dziļu elpu, it kā plaušās beidzot ieplūstu gaiss.
— Apsveicu, — Edgars sacīja. — Jūs izturējāt ļoti labi. Tomēr vēl nesteigsimies svinēt. Viņam ir mēnesis apelācijas iesniegšanai. Ja viņš to izmantos, viss turpināsies apgabaltiesā.
— Un ja neiesniegs? — es pajautāju.
— Tad spriedums stāsies spēkā, saņemsiet izpildu rakstu un varēsiet piedzīt naudu. Pieci simti eiro nav trīsdesmit tūkstoši, bet princips arī nav mazsvarīgs.
Es pasmaidīju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika tas bija īsts, nevis piespiedu smaids.
5. nodaļa. Pēdējā tikšanās
Pēc tiesas pagāja mēnesis. Mēnesis klusuma, miera un lēnas pieradināšanās pie citas dzīves. Andris nezvanīja. Daiga klusēja. Inese arī vairs neparādījās. Sākumā es vēl gaidīju kādu triecienu no muguras, satrūkos no katra zvana pie durvīm, bet pamazām spriedze atkāpās. Edgars bija teicis, ka Andrim ir mēnesis apelācijai; ja viņš to neiesniegs, spriedums kļūs galīgs. Līdz termiņa beigām bija palikušas trīs dienas.
Es sēdēju savas jaunās mājvietas virtuvē — mazā vienistabas dzīvoklī Rīgas nomalē, ko biju nopirkusi pēc tantes Sandras dzīvokļa pārdošanas. Pārējā nauda palika kontā. Es nolēmu to netērēt, lai ir drošības spilvens. Dzīvoklis bija pavisam neliels, toties mans. Es pati izvēlējos tapetes, pati kārtoju mēbeles, pati pie sienas skrūvēju plauktus. Neviens nestāvēja blakus un nepaziņoja, ka bēšs ir praktiskāks par zaļu, ka dīvāns jāliek pie sienas, bet galds noteikti pie loga. Tikai es un mani lēmumi.
Kaķis vārdā Roberts gulēja uz palodzes un sildījās saulē. Es viņu nosaucu tā tantes Sandras piemiņai — tas bija vārds, kas viņai vienmēr šķita smieklīgs un kuru viņa reiz jokojot bija gribējusi dot savam kaķim, ja kādreiz tādu paņemtu. Es dzēru kafiju un domāju par nākotni. Spāņu valodas kursi sākās pēc nedēļas. Es jau biju pieteikusies, nopirkusi mācību grāmatas un telefonā lejupielādējusi lietotni. Gribējās kaut ko jaunu, košu, pavisam atšķirīgu no iepriekšējās dzīves.
Pie durvīm atskanēja zvans.
Es satrūkos un noliku krūzi uz galda. Sirds uzreiz sāka sisties straujāk. Vai tiešām viņš? Pie durvīm piegāju lēni un paskatījos actiņā. Aiz tām stāvēja nepazīstams vīrietis formas tērpā — atkal? — un blakus vēl viens, civilajās drēbēs. Abi izskatījās nopietni.
Es atvēru durvis. Vīrietis formas tērpā pasniedza dokumentu.
— Ilze K.? Jums tiesas pavēste. Saņemta apelācijas sūdzība no Andra K.
Es paņēmu papīrus un parakstījos. Kad durvis aizvērās, atspiedos pret tām ar muguru. Tātad tomēr. Viņš nebija nomierinājies. Nolēma iet līdz galam.
Piezvanīju Edgaram. Viņš atbildēja gandrīz uzreiz:
— Klausos, Ilze.
— Viņš iesniedzis apelāciju, — es sacīju. — Tikko atnesa pavēsti.
— Es zinu, — advokāts mierīgi atbildēja. — Man paziņojums jau ir atnācis. Neuztraucieties, tas bija paredzams. Viņš zaudēja, un, iespējams, jaunais pārstāvis viņam iestāstījis, ka vēl ir iespēja. Dosimies uz apgabaltiesu.
— Vai viņam tiešām ir kādas izredzes? — es jautāju.
— Minimālas, — Edgars teica pārliecinoši. — Mums ir spēcīgi pierādījumi, ieraksts, liecinieki. Apgabaltiesa lietu pārskatīs, taču pirmās instances spriedumu atcels tikai tad, ja atradīs būtiskus pārkāpumus. Tādu nav. Mēs visu darījām rūpīgi.
— Ko man tagad darīt?
— Gaidīt sēdes datumu un gatavoties. Būs vēlreiz jāiet uz tiesu, tikai šoreiz jau apgabaltiesā. Es jūs pārstāvēšu. Viss būs kārtībā.
Es noliku klausuli un paskatījos uz Robertu. Kaķis nožāvājās, parādīdams rozā mēli, un atkal iemiga. Viņam bija vienalga. Man — nē. Es negribēju vēlreiz iet cauri tam murgam, bet izvēles nebija.
Sēde tika nozīmēta pēc trim nedēļām. Visu šo laiku dzīvoju kā uz adatām. Gāju uz darbu, apmeklēju kursus, mācījos spāņu vārdus, bet galvā nemitīgi griezās viens un tas pats jautājums: kas notiks? Andris man nezvanīja, taču no Edgara uzzināju, ka viņš paņēmis citu advokātu. Iepriekšējais, sapratis, cik vājas ir viņu pozīcijas, no lietas bija atteicies. Jaunais esot jaunāks un, kā Edgars izteicās, “karstasinīgāks”.
Sēdes dienā es atkal saģērbos tikpat atturīgi kā pirmajā reizē. Tumša kleita, minimāla kosmētika, mati savākti. Apgabaltiesā viss šķita vēl oficiālāks nekā rajona tiesā: augsti griesti, stingri apsargi, gari gaiteņi, kuros katrs solis atbalsojās. Mēs ar Edgaru apsēdāmies uz sola un gaidījām.
Viņi ieradās pēc kādas pusstundas. Andris, viņa māte un jaunais advokāts — jauns vīrietis dārgā uzvalkā un ar pašpārliecinātu sejas izteiksmi. Daiga izskatījās novecojusi un ļoti nikna. Andris bija izdzisis, ar tumšiem lokiem zem acīm. Viņš pat nepaskatījās manā virzienā.
Ineses nebija. Acīmredzot viņa bija nolēmusi šoreiz nepiedalīties.
Tiesas zālē sēdi vadīja ap četrdesmit gadus vecs tiesnesis ar caururbjošu skatienu. Jaunais Andra advokāts uzreiz ķērās pie lietas:
— Godātā tiesa, lūdzam atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, jo tas pieņemts, nepareizi piemērojot materiālo tiesību normas. Lai gan dzīvoklis iegūts mantojuma ceļā, laulības laikā tas ticis būtiski uzlabots, izmantojot laulāto kopīgos līdzekļus un prasītāja personīgos līdzekļus. Pievienojam čekus, kas apliecina materiālu iegādi vairāk nekā piecu tūkstošu eiro apmērā.
— Pieci tūkstoši? — Edgars klusi pārjautāja, bet tiesnesis viņu tajā brīdī nedzirdēja.
Es skatījos uz Andri. Pieci tūkstoši? No kurienes? Viņš divu gadu laikā tādu summu brīvi nevarēja sakrāt. Varbūt Daiga pielikusi klāt savus pirkumus, lai summa izskatītos iespaidīgāka. Varbūt čeki vispār nebija saistīti ar šo remontu.
Tiesnesis paņēma mapi ar čekiem un pāršķirstīja lapas.
— Ko par to teiks atbildētājas pārstāvis? — viņš vērsās pie Edgara.
Mans advokāts piecēlās.
— Godātā tiesa, pirmkārt, šie čeki netika iesniegti pirmās instances tiesā, lai gan prasītājam bija iespēja to izdarīt. Tas jau pats par sevi rada jautājumus par godprātīgu tiesību izmantošanu. Otrkārt, mēs apstrīdam gan daļas čeku autentiskumu, gan to saistību tieši ar konkrēto dzīvokli. Treškārt, lietā ir audioieraksts, kurā prasītājs pats atzīst, ka remonts bija sīks, un ka prasības celšana ir viņa mātes ideja. Lūdzu pievienot lietai ieraksta atšifrējumu.
Tiesnesis pamāja un paņēma atšifrējumu. Viņš lasīja ilgi. Tik ilgi, ka man šķita — es vairs nespēju nosēdēt mierīgi. Tad viņš pacēla acis uz Andri.
— Kungs, vai jūs apstiprināt, ka ierakstā dzirdama jūsu balss?
Andris kļuva bāls un saminstinājās. Daiga uzreiz iešņācās:
— Tā ir provokācija! Viņa viņu piedzirdīja!
— Kundze, — tiesnesis viņu asi apturēja. — Es nejautāju jums. Andri K., atbildiet uz jautājumu.
— Tā ir mana balss, — Andris beidzot izmocīja. — Bet es biju piedzēries un neatbildēju par saviem vārdiem.
— Ierakstā jūs runājat diezgan sakarīgi, — tiesnesis piezīmēja. — Turklāt jūs sakāt, ka remonts bijis neliels un ka prasību izdomājusi māte. Vai tas atbilst patiesībai?
— Nē! — Daiga atkal iejaucās. — Viņš tā nedomāja!
— Vēl viens pārtraukums, un es jūs izraidīšu no zāles, — tiesnesis pateica stingri.
Daiga apklusa, taču skatījās uz mani ar tādu naidu, ka man pār muguru pārskrēja aukstums.
Jaunais advokāts mēģināja glābt situāciju:
— Godātā tiesa, mēs joprojām uzturam, ka ieraksts iegūts prettiesiski, bez mana klienta piekrišanas. Tas ir privātās dzīves aizskārums.
Edgars piecēlās mierīgi un bez liekas steigas.
— Ieraksts ir veikts atbildētājas dzīvoklī, — viņš atbildēja, gatavodamies paskaidrot tālāk.