— Vai tu maz saproti, ko esi izdarījusi? — viņš dobji pajautāja. — Māte mani tagad nolādēs līdz kapa malai. Inese ar bērniem uzkārsies man kaklā. Un tagad par visu būšu vainīgs es.
Es joprojām skatījos sānu logā, uz tumšo pagalmu un laternas dzelteno atspīdumu uz slapjā asfalta.
— Un tu, Andri, saproti, ko izdarīji tu? — es atbildēju klusi. — Tu man ļoti skaidri parādīji, kas es tev esmu. Ne sieva. Ne tuvs cilvēks. Vienkārši bezmaksas piedeva pie dzīvokļa.
— Es taču ne tā… — viņš pagriezās pret mani, un tikai tad es pamanīju, ka viņam acīs spīd mitrums. — Ilze, goda vārds, es negribēju. Es domāju, tu sapratīsi. Inese tomēr ir mana māsa. Viņai ir bērni. Bet mēs ar tevi… Mēs palīdzētu, un viss nokārtotos.
— Bet ja man būtu māsa? — es jautāju. — Ja es kādu dienu pateiktu, ka gribu viņu iemitināt jūsu dzīvoklī? Tu piekristu?
Viņš neatbildēja. Ar to pietika. Atbilde bija skaidrāka par jebkuriem vārdiem.
— Braucam mājās, — es nogurusi noteicu.
Visu ceļu mēs klusējām. Dzīvoklī viņš sāka kravāt mantas. Tiesa, ne uzreiz. Vispirms bija vēl viens mēģinājums mani salauzt — ar vainas sajūtu, ar žēlumu, ar pārmetumiem. Viņš raudāja, apgalvoja, ka mani mīlot, ka māte un māsa viņu esot “piespiedušas pie sienas”, ka viņš neesot gribējis mani aizvainot.
— Tu taču zini manu māti, — viņš murmināja, sēdēdams uz gultas malas un blenzdams grīdā. — Ja viņa kaut ko ieņem galvā, viņu vairs nepārliecināsi. Un Inese vienmēr ir bijusi viņas mīlulīte. Es vienkārši nevarēju pateikt nē.
— Bet man tu varēji? — es pajautāju.
Viņš klusēja.
Pēc brīža Andris piecēlās, izvilka no skapja koferi un sāka tajā mest drēbes. Krekli, džinsi, zeķes — viss lidoja iekšā juceklīgi, bez kārtības, it kā viņš nevis vāktu mantas, bet gribētu izārdīt pašu vakaru.
— Ilze, bet kur lai es eju? — viņš nožēlojami vaicāja, stāvot priekšnamā ar koferi rokā. Balss bija lūdzoša, gandrīz bērnišķīga.
Es atvēru durvis.
— Tur, kur tevi gaida, — atbildēju. — Pie mammas. Pie Ineses. Jūs taču esat ģimene.
Viņš izgāja. Koferis smagi nodārdēja pa kāpnēm. Es aizvēru durvis, atspiedos pret tām ar muguru un lēnām noslīdēju uz grīdas.
Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika es ievilku gaisu pilnām krūtīm. Taču atvieglojuma vietā atnāca tukšums. Tāds auksts, blīvs tukšums, kas spieda kaut kur zem ribām.
Tajā naktī miegs pie manis neatnāca. Es gulēju gultā un skatījos griestos. Atmiņas pašas līda ārā — kā mēs iepazināmies, kā viņš mani aicināja uz randiņiem, kā stāvēja ar puķēm pie darba, kā bildināja. Toreiz man šķita, ka mīlestība nozīmē “uz visiem laikiem”. Izrādījās — tikai līdz pirmajam nopietnajam pārbaudījumam.
No rīta piezvanīja Vita.
— Ilze, pircējs ir gatavs trešdien slēgt darījumu. Jums tas der?
— Jā, — es sacīju. — Pilnīgi der.
— Kā jūs turaties? — viņa pēc īsas pauzes pajautāja, un balsī bija dzirdams patiess satraukums.
— Turos, — es atbildēju. — Paldies.
Noliku klausuli un paskatījos telefonā. Desmit neatbildēti zvani no Andra un viena īsziņa: “Tu to vēl nožēlosi. Es tik viegli nepadošos.”
Es to izdzēsu, izslēdzu skaņu un aizgāju uz virtuvi uzvārīt kafiju.
Tikai es biju aizmirsusi vienu lietu: mieram arī ir sava cena. Un samaksa pienāca pēc nedēļas.
3. nodaļa. Pavēste. Vai vīramātes atriebība
Nākamā nedēļa paskrēja kā viena gaiša, ilgi gaidīta diena. Es baudīju klusumu. Neviens man nepārmeta, neviens nelika justies vainīgai, neviens nesēdēja virtuvē ar aizvainotu seju. Es pārbīdīju istabā mēbeles un nopirku jaunus aizkarus to vietā, kurus savulaik bija izraudzījusies Daiga.
Toreiz viņa bija paziņojusi:
“Ilze, ņem bēšos. Praktiski.”
Es paklausīju, lai gan man gribējās zaļus. Tagad pie logiem karājās mīksti, zāles krāsas aizkari, un istaba uzreiz šķita dzīvāka, siltāka, mana.
Nauda par tantes Sandras dzīvokļa pārdošanu bija ienākusi manā kontā. Summa, pat ņemot vērā steidzamo pārdošanu, bija ievērojama. Es nolēmu nesteigties. Lai viss norimst. Lai emocijas nosēžas. Tad mierīgi izdomāšu, ko darīt tālāk. Varbūt ņemt nelielu studijas tipa dzīvokli ar kredītu. Varbūt kādu laiku īrēt labu mājokli un krāt. Man beidzot bija laiks.
Andris zvanīja katru dienu. Sākumā draudēja: “Tu vēl redzēsi, es atradīšu, kā tevi nolikt pie vietas.” Pēc tam lūdzās: “Piedod, es biju muļķis, parunāsim, man tevis pietrūkst.” Tad atkal pārgāja uz draudiem: “Paņemšu advokātu, vēl dejosi pēc manas stabules, dzīvoklis bija mūsu, tev nebija tiesību to pārdot.”
Es necēlu. Vienkārši nometu zvanu un bloķēju numuru. Viņš zvanīja no citiem — no darba, no stacionārā tālruņa, pat no Daigas telefona. Arī tos es noraidīju.
Pāris reižu viņš atbrauca. Stāvēja pie ārdurvīm, spieda domofonu un kliedza klausulē:
— Ilze, atver! Man jāparunā!
Es neatvēru. Kaimiņi skatījās šķībi, taču neiejaucās. Mūsu mājā vienmēr bija bijis klusi, un svešas ģimenes drāmas nevienu īpaši neinteresēja.
Es jau sāku pierast pie domas, ka vētra ir pārgājusi. Ka viņš atkāpies. Ka sapratis — neko nepanāks.
Naiva es biju.
Piektdienas vakarā es taisījos ieiet vannā. Darbā bija izmaksāta prēmija, un es nolēmu sevi palutināt. Ielaidu siltu ūdeni, pievienoju smaržīgas putas, aizdedzu sveces. Telefonu atstāju istabā — nekam nebija tiesību iztraucēt manu mazo, pelnīto mieru.
Es jau biju novilkusi halātu un grasījos kāpt ūdenī, kad atskanēja durvju zvans.
Nevis īss, pieklājīgs signāls. Nē. Garš, uzstājīgs, vairākas reizes pēc kārtas. Es sastingusi paliku stāvam vannasistabā. Kas var zvanīt deviņos vakarā? Andris parasti tā nezvanīja — viņš nospieda pogu vienu reizi un tad gaidīja. Šis skanēja tā, it kā kādam degtu māja.
Uzmetu halātu, piegāju pie durvīm un paskatījos actiņā. Kāpņu telpā stāvēja nepazīstams vīrietis formā. Tumši zila jaka, cepure, rokās aploksne.
Sirds nepatīkami sažņaudzās. Pirmā doma — kaut kas ar darbu? Ar dokumentiem? Kāda kļūda?
Es atvēru durvis, atstājot ķēdīti.
— Ilze? — vīrietis stingri noprasīja, ielūkodamies papīrā.
— Jā, tā esmu es, — es atbildēju, un pati sadzirdēju, ka balss trīc.
— Jums pavēste uz tiesu. Parakstieties.
Es kā automāts noņēmu ķēdīti, paņēmu pasniegto veidlapu un parakstījos tur, kur viņš norādīja. Vīrietis pamāja, pagriezās un aizgāja. Es aizvēru durvis un paliku pie tām stāvam, atspiedusies ar muguru.
Rokas trīcēja tik ļoti, ka es vairākas sekundes nespēju atvērt aploksni.
Kas tas ir? Nodokļi? Kļūda? Krāpnieki?
Aizgāju uz virtuvi, apsēdos pie galda, ieslēdzu gaismu un pārplēsu aploksni. Lapa drebēja pirkstos, burti lēkāja acu priekšā. Es pārlasīju tekstu trīs reizes, pirms smadzenes beidzot salika kopā jēgu.
Andra prasība tiesā par mantas dalīšanu.
Es sāku lasīt uzmanīgāk.
Prasītājs: Andris K. Atbildētāja: Ilze K. Prasības priekšmets: atzīt naudas līdzekļus, kas iegūti, pārdodot dzīvokli pēc adreses…, par laulības laikā kopīgi iegūtu mantu un sadalīt tos vienādās daļās. Prasības summa — gandrīz trīsdesmit tūkstoši eiro. Puse no tā, ko es biju saņēmusi par dzīvokli.
Es nosēdos turpat gaitenī uz grīdas. Kājas vienkārši atteicās turēt.
Kā? Kāpēc? Dzīvoklis taču bija mans. Iegūts pirms laulības? Nē, vēl precīzāk — mantots. Es taču pārbaudīju. Kad kārtoju mantojumu, konsultējos ar juristu. Man skaidri pateica: personīgā manta, vīram uz to nav tiesību.
Un tagad šis.
Es vēlreiz pārlasīju prasību, šoreiz jau lēnāk, ķeroties pie katra teikuma. Tur bija rakstīts, ka Andris it kā par saviem līdzekļiem esot veicis remontu tajā dzīvoklī, ieguldījis personīgo naudu un būtiski uzlabojis īpašuma stāvokli. Tāpēc dzīvoklis laulības laikā esot kļuvis vērtīgāks, un viņam pienākoties puse no šo uzlabojumu vērtības. Vai pat daļa no paša īpašuma, ja uzlabojumi tikšot atzīti par būtiskiem.
Advokāts, kas to bija sastādījis, bija pacenties. “Grīdas seguma ieklāšana, elektroinstalācijas nomaiņa, santehnikas uzstādīšana, sienu kosmētiskais remonts.” Un tas viss — par prasītāja līdzekļiem.
Es atcerējos to remontu. Tante Sandra to sāka pirms pieciem gadiem, kad es vēl nemaz nebiju precējusies. Andris toreiz tiešām palīdzēja — pienagloja grīdlīstes, pārlika pāris rozetes, piekāra lustru. Tante Sandra viņam pateicās un iedeva naudu par darbu, lai gan viņš sākumā tēloja, ka neņemšot. Es pati redzēju, kā viņa viņam pasniedza aploksni. Viņš to paņēma.
Un tagad šis “remonts” man maksāšot pusi dzīvokļa?
Tajā brīdī mani pāršalca sapratne.
To nebija izdomājis Andris. Viņam vienkārši nepietiktu prāta tik viltīgai kombinācijai. Tā bija Daiga. Mana dārgā vīramāte bija devusies uzbrukumā. Viņa atrada advokātu. Viņa lika sagatavot prasību. Viņa vāca čekus.
Un tad es atcerējos viņas vārdus tajās vakariņās: “Māte čekus krāja divus gadus.”
Toreiz es tam nepiešķīru nozīmi. Tagad šī frāze galvā ieskanējās pavisam citādi.
Iezvanījās telefons. Ekrānā — Andra numurs.
Iekšā viss sarāvās mezglā, tomēr es pacēlu. Man vajadzēja saprast, kas sekos.
— Saņēmi? — viņa balss bija mierīga, apmierināta, gandrīz paēdusi. — Nu ko, Ilze, ar labvakaru. Domāji, es tik vienkārši padošos? Domāji — izmeti mani, un ar to viss beidzies?
— Tu esi sajucis prātā? — es iekliedzos, vairs nespējot sevi savaldīt. — Kādi uzlabojumi? Kāds remonts? Tu tur pārvilki vienu rozeti un pienagloji grīdlīsti! Tante Sandra tev par to samaksāja! Tie nebija tavi ieguldījumi!
— Advokāts pateiks, ka remonts bija nopietns, — viņš iesmējās, un es gandrīz fiziski ieraudzīju viņa pašapmierināto smīnu. — Un čeki mums ir. Mamma ir veca, bet gudra. Viņa krāja čekus par materiāliem. Tu domāji, mēs pie tevis tāpat vien ciemos nācām? Skatījāmies, iegaumējām. Katrs sīkums ir pierakstīts.
— Tu… jūs… — man no dusmām trūka elpas. Vārdi iestrēga kaklā.
— Es tev dodu iespēju, Ilze, — viņš mani pārtrauca, un balss kļuva nopietna. — Atcel darījumu. Paņem dzīvokli atpakaļ. Pircējs droši vien vēl nav pilnībā norēķinājies? Lauz līgumu, atdod naudu. Lai Inese ievācas. Tad es atsaukšu prasību. Un mēs dzīvosim mierīgi, kā agrāk. Es pat būšu gatavs tev piedot šo izgājienu ar pārdošanu.
— Un ja es to nedarīšu? — es pajautāju ļoti klusi.
— Tad tiesa visu sadalīs. Vai nu naudu, vai dzīvokli. Puse ir mana. Un vēl tiesas izdevumi būs uz tevis. Advokāts man ir labs, māte šoreiz nežēlojās. Padomā, Ilze. Tev ir laiks līdz pirmdienai.
Viņš nolika klausuli.
Es sēdēju uz grīdas, apķērusi ceļus, un skatījos vienā punktā. Pēc tam sāku raudāt. No aizvainojuma. No bezspēcības. No niknuma uz sevi.
Vajadzēja klausīt tanti Sandru. Viņa vienmēr teica: “Ilze, dokumentus turi pie sevis. Neuzticies nevienam, pat vīram ne.”
Bet es uzticējos. Es domāju, ka mēs esam ģimene.
Nezinu, cik ilgi tā nosēdēju. Attapos tikai tad, kad sapratu — esmu nosalusi. Piecēlos, aizgāju uz virtuvi, ielēju glāzi ūdens. Rokas joprojām trīcēja.
Paskatījos pulkstenī — pusdivpadsmit naktī.
Un tad pēkšņi atcerējos par Vitu, nekustamā īpašuma aģenti. Viņa taču bija teikusi: “Ja rodas problēmas, zvaniet.”
Es atradu viņas numuru un piezvanīju.
— Vita, piedodiet, ka tik vēlu, — es sacīju, cenšoties noturēt balsi kaut cik mierīgu. — Man ir nepatikšanas. Vīrs iesniedzis prasību tiesā, grib dalīt naudu par pārdoto dzīvokli. Apgalvo, ka esot taisījis remontu un ieguldījis līdzekļus. Saka, ka viņam esot čeki.
Vita dažas sekundes klusēja, tad smagi nopūtās.
— Ak, mīļā, es jau jūs brīdināju. Šādas prasības nav nekas neparasts. Vīri, mīļākie, radinieki — visi pēkšņi grib nokost gabalu. Jūs tos čekus redzējāt? Par kādām summām ir runa?
— Nē, neredzēju. Viņš tikai pateica, ka māte krājusi.
— Skaidrs. Klausieties mani uzmanīgi, — Vitas balss kļuva lietišķa. — Bez laba jurista te neiztiksiet. Būs jāpierāda, ka remonts bija kosmētisks, ka naudu deva jūs vai tante, ka viņa ieguldījumi bija niecīgi. Ja jums ir kaut kādi dokumenti — līgumi ar meistariem, čeki, kvītis, parādzīmes — viss jānes. Ja nav, meklēsim citus ceļus.
— Kādus ceļus? — es jautāju ar pēkšņu cerības dzirksti.
— Vajag atrast kaut ko, kas sagrauj viņa prasījumu uzticamību. Piemēram, pierādīt, ka viņam vispār nav pamata kaut ko prasīt. Krāpšana, parādi, mēģinājums piespiest jūs ar šantāžu. Sarunu ieraksti jums ir?
— Nē… — man gandrīz atkal sāka birt asaras.
— Tad ieslēdziet diktofonu no šī brīža. Vienmēr. Ja viņš zvana vai atnāk — ierakstiet. Tiesā audioierakstu var izmantot kā pierādījumu, ja tas nav iegūts prettiesiski. Saruna ar jums nav prettiesiska. Un nekādā gadījumā neejiet pie viņiem viena. Tikai ar advokātu. Es jums iedošu laba speciālista numuru. Viņš šādus vīrus ne reizi vien ir nolocījis līdz zemei. Pierakstiet.
Es sameklēju pildspalvu un uzrakstīju numuru uz papīra gabaliņa. Pateicos Vitai un noliku klausuli.
Pulkstenis rādīja vienu naktī. Es sēdēju virtuvē, skatījos tumšajā logā un domāju.
Pēc brīža piecēlos, atvilktnē atradu vecu diktofonu — to kādreiz biju pirkusi lekciju ierakstīšanai — un pārbaudīju, vai tas darbojas. Ieliku lādēties.
Un tieši tad atkal iezvanījās durvju zvans.
Es satrūkos un sastingusi paliku uz vietas. Kas varētu nākt vienos naktī?
Piegāju pie durvju actiņas.
Aiz durvīm stāvēja Andris. Rokā — vīna pudele, sejā — muļķīgs smaids. Mugurā viņam bija vecā jaka, mati izspūruši, acis sarkanas. Vai nu raudājis, vai dzēris. Varbūt abi.
— Ilze, atver, — viņš sauca, un balss atbalsojās kāpņu telpā. — Es atnācu mierīgi parunāt. Rīt taču uz tiesu jāiet, labāk visu nokārtosim pa labam. Es tevi mīlu, muļķis tāds esmu. Atver, nebaidies.
Es skatījos uz viņu un vairs neredzēju vīru. Es redzēju pretinieku. Viltīgu, nekaunīgu cilvēku, kurš atnāk ar smaidu, bet aiz muguras tur akmeni. Cilvēku, kurš iesniedza prasību tiesā un tagad piedāvāja “pa labam”. Cilvēku, kurš ļāva savai mātei divus gadus vākt čekus, kamēr es biju ērta sieva.
Roka halāta kabatā sataustīja diktofonu. Es to izvilku, ieslēdzu ierakstu un iebāzu atpakaļ kabatā.
Dziļi ievilku elpu un atvēru durvis.
— Nāc iekšā, — es teicu. — Parunāsim.
Viņš ienāca un uzreiz mēģināja mani apskaut. No viņa nāca alkohola un lēta odekolona smaka. Es atkāpos.
— Ej uz virtuvi, — sacīju. — Kurpes nevelc nost, grīdas jau ir nomazgātas.
Viņš paklausīgi nošļūkāja pa gaiteni ar zābakiem kājās, apsēdās pie galda un nolika pudeli.
— Sēdies, iedzer ar mani, — viņš salēja vīnu glāzēs. — Par izlīgumu.
Es apsēdos viņam pretī. Kabatā pirksti cieši turēja diktofonu.
— Runā, kāpēc atnāci. Tikai īsi. Man rīt agri jāceļas.
Viņš nopūtās, iedzēra no savas glāzes un paskatījās uz mani ar piedzērušām, žēlām acīm.
— Ilze, es esmu idiots. Piedod man. Māte man galvu sagrozīja, Inese spiež. Bet es bez tevis nevaru. Atgriezīsim visu, labi? Es aiziešu no viņām. Mīlēšu tevi kā agrāk. Lūdzu.
— Un prasība? — es jautāju. — To tu atsauksi?
— Protams, atsaukšu, — viņš ātri sacīja. — Ja tu piekritīsi. Tikai atdod Inesei dzīvokli. Vai nē, klausies, mēs paši tur varētu dzīvot. Tantes dzīvoklis ir labs, kāpēc mums īrēt? Tu pārvācies tur, es nākšu pie tevis. Šo dzīvokli izīrēsim.
Es skatījos uz viņu un gandrīz nespēju noticēt, cik nekaunīgs cilvēks var būt. Viņš joprojām uzskatīja mani par savu īpašumu. It kā viņš drīkstētu rīkoties ar mani un manu mantu pēc savas patikas.
— Andri, tu pats dzirdi, ko runā? — es pajautāju. — Dzīvoklis jau ir pārdots. Nauda ir manā kontā. Un es negrasos to atdot tavai māsai.
— Tad lauz līgumu! — viņš trieca dūri galdā, un glāzes palēcās. — Atdod rokasnaudu, pasaki, ka pārdomāji. Cilvēki sapratīs. Inesei pateiksim, lai mazliet pagaida. Vai viņai atdosim šo īrēto, bet paši ievāksimies tantes dzīvoklī. Nu?
— Tātad tu gribi, lai es dzīvoju kopā ar tevi dzīvoklī, kuru tu tikko caur tiesu mēģini man atņemt? — es lēnām pakratīju galvu. — Tu nopietni?
— Bet es taču atsaukšu prasību! — viņš gandrīz iekliedzās. — Ko tu nesaproti? Es taču tavā labā cenšos!
— Manā labā? — es neizturēju un piecēlos. — Tu centies savā labā, Andri. Savas mātes labā. Ineses labā. Jūsu ģimenē es vienmēr biju sveša. Ērta, kamēr klusēju un pakļāvos. Tiklīdz pateicu “nē”, uzreiz kļuvu par ienaidnieci. Tu iesūdzēji mani tiesā! Tu!
— Māte iesniedza, — viņš noburkšķēja, novērsdams skatienu.
— Bet tu parakstīji! — es pacēlu balsi. — Tu viņai paklausīji. Tu mani nodevi. Un tagad atnāc ar pudeli un domā, ka es visu aizmirsīšu?
Viņš klusēja. Ilgi. Tad izdzēra vīnu līdz galam, piecēlās un pienāca man tuvāk. Es atkāpos soli atpakaļ.
— Ilze, es tevi tiešām mīlu, — viņš sacīja klusāk. — Man bez tevis ir slikti. Māte zāģē, Inese čīkst, bērni brēc. Es gribu pie tevis. Sāksim visu no jauna.
— Nē, Andri, — es atbildēju stingri. — No jauna sākt vairs nevar. Pārāk daudz kas ir noticis. Ej prom.
— Ilze…
— Ej prom, — es norādīju uz durvīm. — Un atceries: ja tu prasību neatsauksi, es cīnīšos. Man būs advokāts. Man ir pierādījumi. Un man esi arī tu.
Es izvilku no kabatas diktofonu.
— Visa mūsu saruna ir ierakstīta. Ar visām tavām atzīšanām. Tāpēc padomā, kam tiesa ticēs.
Viņš paskatījās uz diktofonu, un viņa seja no dusmām savilkās.
— Tu… tu maita! Speciāli mani ievilināji!
— Es tevi nevilināju, — es mierīgi teicu. — Tu pats atnāci. Es tikai aizstāvos. Ej prom.
Viņš iztraucās no dzīvokļa, aizcērtot durvis tik stipri, ka no sienas nobira apmetuma drupačas. Es aizslēdzu durvis, izslēdzu diktofonu un apsēdos uz grīdas.
Sirds dauzījās kā traka. Taču krūtīs bija arī kaut kas jauns. Svešs, līdz šim nepazīts. Es pirmo reizi biju viņam pretojusies. Pirmo reizi nebiju norijusi pazemojumu, nebiju pacietusi, nebiju noklusējusi.
No rīta es piezvanīju advokātam, kura numuru bija iedevusi Vita. Sarunājām tikšanos pirmdien.
Un pirmo reizi pēc ilga laika man šķita, ka man pietiks spēka cīnīties.
4. nodaļa. Atklāta saruna. Un bumerangs
Pirmdienas rītā es aizbraucu uz adresi, ko bija atsūtījusi Vita. Birojs atradās vecā ēkā pašā centrā — ar augstiem griestiem, smagnējām durvīm un čīkstošu liftu. Pie kabineta durvīm bija plāksnīte: “Juridiskais birojs Bērziņa E.”
Es piezvanīju. Durvis atvēra apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis brillēs un tumšā, kārtīgā uzvalkā. Izskatījās nopietns, pat mazliet skarbs, taču acis bija vērīgas un dzīvas.
— Ilze? — viņš pajautāja. — Nāciet iekšā. Es esmu Edgars. Vita man par jums pastāstīja.
Es iegāju nelielā kabinetā ar koka mēbelēm un plauktiem, kuros rindojās mapes. Apsēdos krēslā pretī rakstāmgaldam. Edgars aizvēra durvis, iekārtojās savā krēslā un sagatavojās klausīties.
— Stāstiet visu pēc kārtas, — viņš sacīja. — No paša sākuma. Neko neizlaidiet.
Es sāku runāt. Par tanti Sandru. Par mantojumu. Par to, kā Andris pieprasīja atdot dzīvokli viņa māsai. Par pārdošanu. Par skandālu pie Daigas. Par to, kā viņš aizgāja no mājām. Par pavēsti un prasību. Un pēc tam — par nakts vizīti ar vīna pudeli un diktofonu.
Kad pabeidzu, Edgars atlaidās krēslā un dažas sekundes klusēja, skatīdamies griestos.
— Ieraksts ir līdzi? — viņš pajautāja.
Es pamāju, izņēmu telefonu un ieslēdzu failu. Mēs noklausījāmies visu sarunu no sākuma līdz beigām. Edgars rakstīja piezīmes bloknotā, reizēm apturēja ierakstu un precizēja detaļas.
Kad audio beidzās, viņš nolika pildspalvu un paskatījās uz mani ar cieņu.
— Ilze, jūs ļoti pareizi izdarījāt, ka ierakstījāt sarunu. Tas ir spēcīgs trumpis. Viņš tur diezgan skaidri pasaka, ka remonts bija sīks, ka prasības ideja nāk no mātes, ka viņš to gatavs atsaukt, ja jūs piekritīsiet viņa noteikumiem. Faktiski tā ir atzīšanās, ka prasījums tiek izmantots kā spiediena instruments.
— Ar to pietiks, lai uzvarētu? — es klusi pajautāju.
— Pietiks, lai viņiem radītu ļoti nopietnas problēmas, — advokāts viegli pasmaidīja. — Bet man jāredz pati prasība. Kas tur norādīts? Kādas summas? Vai viņiem tiešām ir kaut kādi čeki?
Es pasniedzu viņam prasības kopiju, ko biju saņēmusi kopā ar pavēsti. Edgars rūpīgi izlasīja dokumentu, klusi noņurdēja, tad paņēma brilles nost un noslaucīja tās ar salveti.
— Te viss ir diezgan tipiski, — viņš beidzot sacīja. — Prasība par mantas dalīšanu, atsauce uz Civillikuma normām par laulāto mantiskajām attiecībām. Viņš apgalvo, ka par saviem līdzekļiem esot veicis neatdalāmus uzlabojumus un uz šī pamata izvirza mantisku prasījumu.