Tajā otrdienā es pārnācu no tantes Sandras bērēm. No bērēm cilvēkam, kurš mani patiesi bija mīlējis — bez aprēķina, bez nosacījumiem, bez pārmetumiem. Mamma nomira, kad mācījos otrajā kursā, tēvu es nekad nebiju pazinusi. Tieši tante Sandra mani toreiz paņēma pie sevis, lai gan viņai pašai bija tikai maza vienistabas dzīvoklīša platība un pieticīga pensija. Viņa mēdza man teikt: “Ilzīt, tu esi mana asinsradiniece. Divatā mēs nepazudīsim.” Un mēs tiešām nepazudām. Es pabeidzu augstskolu, apprecējos, bet pēdējos divus gadus tante Sandra smagi slimoja. Katru nedēļas nogali braucu pie viņas: vedu pārtiku, zāles, uzkopu dzīvokli, mazgāju grīdas, mainīju gultasveļu.
Manam vīram Andrim šie braucieni nekad nebija pa prātam.
— Atkal pie savas vecenes? — viņš šķobījās. — Sēdētu labāk mājās. Brīvdienas ģimenei jāvelta.
Tomēr es braucu. Un tagad, stāvot tukšajā dzīvoklī, kuru tante Sandra bija novēlējusi man, es ļoti skaidri sapratu: tās vizītes bija pēdējais, ko spēju viņas labā izdarīt.
Es sēdēju virtuvē, dzēru jau atdzisušu tēju un skatījos vienā punktā, it kā tur būtu atbilde uz visu. Uz galda gulēja dzīvokļa dokumenti. Māja bija veca, bet pats dzīvoklis — labi izremontēts. Tante Sandra remontu bija veikusi pirms pieciem gadiem, kad vēl varēja pati staigāt. Viņa personīgi izvēlējās tapetes, pati runāja ar meistariem, pati sekoja līdzi katrai naglai un katram slēdzim. Es toreiz palīdzēju ar naudu. Andris, protams, burkšķēja:
— Atkal savus grūti pelnītos eiro tur stiep?
Bet es tik un tā palīdzēju. Un tagad tas viss bija palicis man.
Priekšnamā skaļi aizcirtās durvis. Andris no darba bija atgriezies agrāk nekā parasti. Dzirdēju, kā viņš uz skapīša nomet atslēgas, kā uz grīdas nobūkšķ viņa kurpes. Pēc mirkļa viņš jau stāvēja virtuves durvīs. Acīs viņam bija savāds spīdums — tāds, kāds mēdz būt medību sunim, kas saodis pēdas.
— Čau. Kāpēc nezvani? — viņš pajautāja, mani pat nenoskūpstījis. Skatiens uzreiz aizslīdēja uz papīriem. — Oho. Jau atnesi? Ātri gan viņi tur visu nokārtojuši.
— Andri, es tikko ienācu pa durvīm. Ļauj vismaz mēteļi novilkt, — klusi palūdzu.
Balss man vēl aizvien bija aizsmakusi no asarām, kuras tā arī nebiju līdz galam izraudājusi. Kapos turējos, cik spēju. Bet tagad, mājās, kamols atkal kāpa kaklā.
Viņš tam nepievērsa nekādu uzmanību. Apsēdās man pretī, pievilka papīrus sev tuvāk, it kā tie jau piederētu viņam. Pārlapoja, klusi nosvilpās.
— Platība laba. Un remonts arī, paskat tik, nav nekāds sliktais. Tante Sandra malacis, dzīvokli nebija nolaidusi.
— Andri, noliec atpakaļ, — es sacīju, bet viņš dokumentus jau bija pastūmis malā tādā kustībā, it kā tie viņam tikai traucētu.
— Paklausies, Ilze, — viņš noliecās pār galdu, atbalstījis elkoņus pret virsmu. — Patiesībā tas viss ir noticis ļoti laikā. Tu vispār saproti, ka manai māsai tagad izmisīgi vajadzīgs dzīvoklis? Inese šķiras no Jura. Viņa man šodien zvanīja, raudāja. Viņai ar bērniem vajag kaut kur palikt. Un te tāda veiksme — tavs dzīvoklis atbrīvojies. Tu uz laiku kaut ko noīrēsi, bet Inese tur padzīvos.
Man pirmajā brīdī šķita, ka esmu pārklausījusies. Krūzi uzliku uz galda tik asi, ka tēja izlija uz vaskadrānas.
— Ko nozīmē — “es kaut ko noīrēšu”? Tas ir mans dzīvoklis, Andri. Tante Sandra to atstāja man.
— Nu, es taču zinu, — viņš atgāzās krēsla atzveltnē un paskatījās uz mani ar vieglu smīnu. — Bet tu pati saproti, Inesei tagad ir bezizejas situācija. Viņa teica: “Andri, varbūt Ilze palīdzēs? Viņa taču ir labs cilvēks, neatteiks.” Es padomāju… Tu mums tiešām esi laba. Lai padzīvo gadu, varbūt divus, kamēr nostājas uz kājām. Tad, paskaties, Juris sāks maksāt uzturlīdzekļus vai viņa atradīs normālu darbu. Viņa taču ir friziere, bez darba nepaliks.
— Un kur dzīvosim mēs? — es jautāju, sajūtot, kā manī lēnām uzvārās klusas dusmas. — Šeit? Vienā dzīvoklī ar tavu māsu un diviem bērniem? Tu esi zaudējis prātu?
— Kas tur tāds? — Andris patiesi izbrīnījās. — Inese nav svešs cilvēks. Mamma palīdzētu ar bērniem, kamēr Inese strādā. Būtu jautri. Un mēs tev komunālos palīdzētu maksāt. Nu, ja vajadzētu. Ne jau par velti.
— “Palīdzētu”? — es piecēlos kājās, jūtot, ka man trīc rokas. — Tā ir mana dzīvesvieta! Es to varētu izīrēt un saņemt normālu naudu. Es to varētu pārdot un pielikt pirmajai iemaksai, lai mēs beidzot nopirktu savu mājokli. Bet atdot tavu māsai tāpat vien? Un vēl pašai izvākties?
Arī Andris piecēlās. Viņš bija par galvu garāks, tāpēc tagad skatījās uz mani no augšas. Viņa skatienā parādījās aizkaitinājums.
— Tātad runa ir par naudu? — balss viņam kļuva skaļāka. — Es tevi uzturu, šo dzīvokli mēs varētu izmantot ģimenes vajadzībām, bet tu skopojies? Tev tagad ir īpašums, bet manai māsai ar bērniem jāguļ uz ielas? No tevis ko tādu negaidīju, Ilze. Tu vienmēr izskatījies tik sirsnīga. Cik gadus esam kopā, es tevi neesmu bakstījis ar pirkstu par to, ka tu maz pelni, ka neproti gatavot kā mana māte. Bet tu manas māsas dēļ pat pirkstu negribi pakustināt.
— Es neesmu laba, Andri. Es vienkārši esmu ērta, — es atbildēju ļoti klusi. — Visu dzīvi visiem pa prātam. Tev, tavai mammai, taviem draugiem. Atceries, kā tavs draugs Toms aizņēmās naudu un neatdeva? Es klusēju. Kā tava māte teica, ka no manis nekāda saimniece nesanāk? Es klusēju. Kā tu katru piektdienu gāji ar draugiem pirtī, bet es viena sēdēju mājās? Es klusēju. Bet savu dzīvokli es neatdošu. Pat neprasi.
— Un ko tad tu te lemsi? — viņš pēkšņi iekliedzās tik skaļi, ka es sarāvos. — Tu esi mana sieva! Mums ir ģimene! Vai tev tavi krāmi svarīgāki?
— Man svarīgs ir mans miers. Ar tavu māsu vienā dzīvoklī miera nebūs, — es nogriezu un izgāju no virtuves istabā.
Andris sekoja man. Viņš vēl kaut ko runāja, bet es vairs neklausījos. Es skatījos uz šo svešo cilvēku ar piesarkušu seju, kurš staigāja pa manu istabu šurpu turpu. Dzīvoklis, kurā dzīvojām, bija īrēts, taču mēbeles piederēja man — tās biju nopirkusi vēl pirms kāzām par savu naudu. Un tajā brīdī es sapratu: kaut kas ir salūzis. Galīgi un neatgriezeniski. Viņš pat nepajautāja, kā pagāja bēres. Viņam bija vienalga gan mana tante, gan es. Svarīga bija tikai viņa māsa un viņas ērtības.
— Rīt es piezvanīšu Inesei. Pateikšu, ka esam visu atrisinājuši. Tu tikmēr padomā, kā labāk pārvākties, — viņš nometa pēdējo frāzi un izgāja koridorā uzsmēķēt kāpņu telpā.
Es paliku viena. Galvā dauzījās tikai viena doma: viņš pat nepajautāja. Viņš vienkārši atnāca un paņēma. Kā vienmēr. Paņēma manu algu kopējā katlā, paņēma manu laiku, manus spēkus, un tagad grasījās paņemt pēdējo, kas man vēl bija.
Naktī es negulēju. Gulēju blakus un klausījos, kā Andris mierīgi šņāc. Viņš bija pilnīgi mierīgs. Viņš bija pārliecināts, ka viss jau izlemts. Ka es, kā parasti, norīšu, piecietīšu un piekritīšu. Jo es taču vienmēr piekritu.
Es atcerējos tanti Sandru. Viņa mēdza teikt: “Ilze, neļauj nevienam sev uzkāpt uz kakla. Tu esi labs cilvēks, bet būt labam nenozīmē būt par kalponi.” Viņa visu mūžu nodzīvoja viena, taču nevienam neļāva sevi komandēt. Bet es ļāvu.
No rīta Andris aizgāja uz darbu apmierināts. Noskūpstīja mani uz vaiga tā, it kā vakar nekāda strīda nebūtu bijis.
— Vakarā sazvanīsimies ar Inesi un izlemsim, kad viņa ievāksies, — viņš jau no priekšnama uzsauca.
Durvis aizcirtās.
Es apsēdos gultā un apliku rokas ap ceļiem. Krūtīs bija tukšums un aukstums. Pēc brīža piecēlos, nomazgājos, saģērbos un aizbraucu uz to pašu dzīvokli — tantes Sandras dzīvokli. Man vajadzēja tur pabūt. Atvadīties, laikam tā.
Es staigāju no istabas uz istabu, pieskāros viņas lietām un raudāju. Tad pēkšņi sapratu: es viņiem to neatdošu. Ne tāpēc tante Sandra taupīja, ne tāpēc es viņai palīdzēju, lai kaut kāda Inese, kura mani pat par cilvēku neuzskata, te ievāktos un sāktu pārtaisīt visu pēc savas gaumes.
Atgriezusies mājās, ieslēdzu datoru. Atvēru sludinājumu portālu un atradu nekustamā īpašuma aģentu, kas nodarbojās ar steidzamiem dzīvokļu darījumiem. Uzrakstīju ziņu. Atbilde pienāca pēc piecām minūtēm: “Labdien. Varu tikties šodien pulksten sešos vakarā. Atsūtiet adresi un dokumentu kopijas.”
Paskatījos pulkstenī. Puspieci. Andris mājās nebūs ātrāk par astoņiem. Es paspēšu.
Ierakstīju tantes dzīvokļa adresi un nosūtīju. Tad saģērbos, paņēmu dokumentus un izgāju. Liftā satiku apakšstāva kaimiņieni, tanti Vitu.
— Ilzīt, kāpēc tu tik bāla? Kaut kas noticis? — viņa pajautāja.
Es pasmaidīju.
— Viss kārtībā, tante Vita. Vienkārši esmu nogurusi.
Un izgāju uz ielas.
Pēc stundas es sēdēju mazā kafejnīcā netālu no tantes dzīvokļa un runāju ar nekustamā īpašuma aģenti — apaļīgu sievieti vārdā Vita. Viņa rūpīgi izpētīja dokumentus, uzdeva vairākus jautājumus un tad lietišķi paskaidroja:
— Ilze, ātrā pārdošana nozīmē mīnus divdesmit līdz trīsdesmit procentus no tirgus cenas. Ja vēlaties maksimālu summu, būs jāgaida. Bet, ja nauda vajadzīga steidzami, pircēju varu atrast pāris dienu laikā.
— Cik es saņemšu uz rokas? — es pajautāju.
Viņa nosauca summu. Tā bija mazāka, nekā biju cerējusi, tomēr ar šo naudu pietiktu pirmajai iemaksai par dzīvokli jaunajā projektā kaut kur tālāk no centra. Vai arī, lai uz gadu noīrētu labu mājokli un mierīgi meklētu darbu ar pienācīgu algu.
— Es piekrītu steidzamai pārdošanai, — sacīju.
Vita pamāja, izvilka līgumu. Mēs to parakstījām. Es viņai iedevu dokumentu kopijas, bet oriģinālus paturēju pie sevis.
Mājās atgriezos bez piecpadsmit astoņos. Andra vēl nebija. Noliku dokumentus vietā, novilku virsdrēbes un ieslēdzu televizoru. Kad viņš ienāca, es skatījos kaut kādu seriālu un izlikos, ka viss ir kārtībā.
— Nu, paēdi? — viņš pajautāja, ejot uz virtuvi.
— Jā, kaut ko uzkodu, — atbildēju.
Viņš atvēra ledusskapi, izņēma kotletes un ielika sildīties. Pēc tam ielūkojās istabā.
— Inese zvanīja. Saka, ka sestdien varētu aizbraukt apskatīt dzīvokli. Ko tu saki?
— Redzēsim, — es noteicu, neatatraudama skatienu no televizora.
Viņš noņurdēja un aizgāja atpakaļ uz virtuvi. Es izslēdzu skaņu un aizvēru acis. Sestdien jau būs par vēlu. Sestdien man rokās jau būs priekšlīgums ar pircēju.
2. nodaļa. Skandāls pie vīramātes
Trīs dienas es tēloju, ka viss ir normāli. Gatavoju vakariņas, smaidīju, māju ar galvu, kad Andris krāsaini stāstīja, kuru istabu viņi atdos māsas bērniem. Viņš sprieda, ka Inese grib bērnistabu nokrāsot zaļu, bet sev guļamistabu — bēšos toņos. Es klausījos un klusēju. Bet vakaros, kamēr viņš skatījās televizoru, sarakstījos ar Vitu.
Vita izrādījās ļoti lietišķa sieviete. Viņa zvanīja katru dienu un stāstīja, kā virzās darījums. Pircējs atradās ātri — ap četrdesmit gadus vecs vīrietis, kurš meklēja dzīvokli savai mātei. Viņam viss vajadzēja steidzami. Viņš pat nebrauca apskatīties, uzticējās fotogrāfijām un Vitas vārdam, ka remonts ir labs. Acīmredzot viņa māte vairs nevarēja gaidīt.
— Ilze, rīt vienpadsmitos tiekamies pie notāra un parakstām priekšlīgumu, — Vita sacīja ceturtdienas vakarā. — Rokasnaudu pārskaitīšu uzreiz pēc parakstīšanas.
— Labi, — es nočukstēju, pametusi acis uz istabas durvīm, aiz kurām Andris skatījās futbolu.
— Vai jūs vīru brīdinājāt? — Vita piesardzīgi pajautāja. — Darījums tomēr nopietns. Var būt sekas.
— Tas ir mans dzīvoklis, — stingri atbildēju. — Iegūts mantojumā. Nav kopīgā manta. Viņam ar to nav nekāda sakara.
Vita nopūtās, bet nestrīdējās. Tikai noteica:
— Tad rīt vienpadsmitos. Nekavējiet.
Es aizgāju gulēt, bet acis tā arī neaizvēru. Galvā griezās domas: vai es rīkojos pareizi? Varbūt ar Andri vēlreiz jāparunā? Jāpaskaidro, ka tā nedrīkst, ka tas pieder man? Bet tad atcerējos viņa seju brīdī, kad viņš runāja par Inesi. Pašpārliecinātu, nekaunīgu, saimniecisku. Viņš pat ne mirkli nešaubījās, ka es piekritīšu. Un tad sapratu: sarunām vairs nav jēgas.
Piektdienas rītā Andris aizgāja uz darbu kā parasti. Noskūpstīja mani uz vaiga un pateica:
— Vakarā braucam pie mammas, neaizmirsti.
Es pamāju. Bet, tiklīdz viņš aizgāja, saģērbos, paņēmu dokumentus un devos pie notāra.
Parakstīšana noritēja ātri. Pircējs izrādījās mazrunīgs vīrietis. Viņš tikai pamāja man ar galvu, pārbaudīja papīrus un parakstījās. Vita pārskaitīja man rokasnaudu — ievērojamu summu. Atlikušo daļu bija paredzēts samaksāt pēc pilnas norēķināšanās, pēc nedēļas. Izejot no notāra, man bija sajūta, ka esmu spērusi soli bezdibenī. Taču atpakaļceļa vairs nebija.
Atlikušo dienas daļu es klīdu pa pilsētu. Iegāju kafejnīcā, izdzēru kafiju, pēc tam aizbraucu uz tantes dzīvokli. Pasēdēju tur klusumā, noglāstīju palodzi, kuru viņa vienmēr tik rūpīgi kopa, aplaistīju vēl palikušās puķes un skaļi pateicu:
— Piedod man, tante Sandra. Es citādi nevaru. Viņi mani apēdīs dzīvu.
Vakarā mēs braucām pie vīramātes. Andris sēdēja pie stūres un pļāpāja par darba problēmām, bet es skatījos pa logu un domās atkārtoju, ko teikšu. Es zināju — šovakar viss izšķirsies. Tur būs arī Inese. Andris bija pateicis, ka viņi vienojušies apspriest pārvākšanos.
Vīramāte Daiga mūs sagaidīja savā ierastajā stilā — ar pīrāgu un pārmetumu porciju. Viņai vienmēr bija tāda kārtība: vispirms pīrāgs, tad pārmetumi. Dzīvoklis viņai bija neliels, divistabu, vecā paneļu mājā, toties izlaizīts līdz spīdumam. Daigai patika kārtība it visā, sevišķi citu cilvēku dzīvēs.
— Ilze, kāpēc tu tik izkāmējusi? Viņš tevi nebaro? — viņa nopētīja mani ar kritisku skatienu un tūlīt pagriezās pret dēlu. — Andri, skaties, pavisam nokaltīs. Kam tev tāda vajadzīga? Būtu apprecējis normālu, veselīgu meiteni.
Es klusēju. Parasti es klusēju. Bet ne šoreiz.
— Daiga, ar manu veselību viss ir kārtībā. Vienkārši esmu aizdomājusies, — es atbildēju un paskatījos viņai tieši acīs.
Viņa pārsteigta pacēla uzaci. Andris saspringa — viņš sajuta, ka kaut kas nav labi. Pie galda iestājās neērts klusums, ko pārtrauca durvju zvans.
Atnāca Inese. Ar diviem bērniem un milzīgām somām, it kā viņa jau būtu ieradusies uz pastāvīgu dzīvi. Bērni uzreiz aizskrēja istabā pie rotaļlietām, kuras Daiga īpaši turēja mazbērniem. Bet Inese, pat kārtīgi nenovilkusi apavus, sāka bērt vārdus kā pupas:
— Ai, Ilze, sveika! Es tur dažas mantas paņēmu līdzi jau iepriekš, lai pēc tam nav jāstaipa. Kad dosiet atslēgas? Es gribu sākt domāt par remontu, bērnistabai tapetes paskatīties. Tur droši vien vēl vecās, tantes tapetes? Es gribu kaut ko modernu, ar lācīšiem.
Viņa runāja un runāja, tīdamās ārā no šalles un vilkdama nost zābakus. Es skatījos viņas pašpārliecinātajā, nekaunīgajā sejā un jutu, kā manī ceļas lava. Inese bija par Andri piecus gadus jaunāka. Visu mūžu viņa bija dzīvojusi uz citu rēķina — sākumā uz mātes, pēc tam uz vīra, tagad gatavojās uz mana. Un nekādu šaubu. Ne grama kauna.
— Inese, — es viņu pārtraucu. — Kas tev teica, ka tu tur taisīsi remontu?
Inese sastinga ar atvērtu muti, turēdama rokā otru zābaku. Andris aizrijās ar tēju. Vīramāte nometa dakšiņu, un tā ar šķindoņu atsitās pret šķīvi.
— Kā to saprast? — Inese paskatījās uz brāli. — Andri, tu taču sarunāji?
— Ilze, nevajag svešu priekšā, — Andris uzšņāca, bet es jau biju piecēlusies no galda.
— Kāpēc gan ne svešu priekšā? — es skaļi pajautāju. — Runāsim tieši svešu priekšā. Te ir tava māsa, tava māte — visi iesaistītie cilvēki. Pasaki viņām, kuru dzīvokli tu esi nolēmis atdot.
— Tantes Sandras, — Inese izšāva, un viņas balsī jau ieskanējās histēriskas notis. — Ilze, nu neskopojies. Tev ģimenei žēl? Mēs taču esam savējie. Es taču neesmu sveša. Padzīvošu nedaudz, līdz Juris sāks maksāt uzturlīdzekļus. Pēc tam varbūt pati kaut ko noīrēšu.
— Savējie, — es pamāju. — Tik savējie, ka tu pat man nepajautāji. Vienkārši ieradies ar somām. Ar šīm pašām, — es pamāju uz gaitenī nomestajiem maisiem. — Tā, Inese. Dzīvoklis vairs nav mans.
Klusums kļuva tik biezs, ka šķita — no istabas pazudis gaiss. Pat bērni aiz sienas pārstāja trokšņot, it kā būtu kaut ko sajutuši.
— Ko tas nozīmē? — Andris nobālēja tik ļoti, ka vasarraibumi uz viņa sejas kļuva pamanāmāki.
— Es to pārdevu, — mierīgi pateicu. — Vakar parakstījām priekšlīgumu. Šodien vai rīt saņemu naudu, un nākamnedēļ darījumu noslēdzam pilnībā.
Tad sākās elle.
— Pārdevi?! — Andris iekliedzās tā, ka droši vien dzirdēja arī kaimiņi stāvu zemāk. — Tu ko, esi muļķe? Prātu zaudēji? Tas bija mūsu! Ģimenes!
— Tas bija mans. Mans mantojums no tantes Sandras, — es sakrustoju rokas uz krūtīm, jūtot, kā sirds sitas kā traka. — Man ir pilnas tiesības ar to rīkoties.
— Ak tu nepateicīgā maita! — Daiga pielēca kājās. Seja viņai pārklājās ar sarkaniem plankumiem. — Mēs tevi ģimenē pieņēmām, barojām, dzirdījām, bet tu? Andri! Tu dzirdi, ko viņa runā? Zvani viņas mātei! Zvani viņas mātei, lai paskatās, kādu riebekli tu esi paņēmis par sievu!
— Mana māte ir mirusi, Daiga, — es viņai atgādināju. Balss skanēja līdzeni, lai gan iekšā viss trīcēja. — Un viņa, atšķirībā no jums, man mācīja domāt ar savu galvu. Un neļaut sevi izmantot.
Inese sāka skaļi raudāt, piespiedusi sev klāt bērnus, kuri bija izskrējuši uz troksni.
— Kur mēs tagad dzīvosim? Ilze, tu esi briesmone! Tev nav sirds! Apžēlojies par bērniem! Viņiem tēvs ir nelietis, un tagad vēl īsta tante met ārā no dzīvokļa!
— Kāda es tev īstā tante? — es rūgti pasmīnēju. — Mēs vispār neesam radinieces. Ja precīzi, es esmu tava brāļa sieva. Un tas nenozīmē, ka tev pienākas mans īpašums.
Andris satvēra mani aiz rokas virs elkoņa un saspieda tik stipri, ka es iekliedzos. Viņa pirksti ieurbās ādā; tur noteikti paliks zilumi.
— Nāc uz virtuvi. Parunāsim, — viņš izgrūda caur zobiem.
— Noņem roku, — es sacīju, cenšoties neizrādīt sāpes. — Citādi tūlīt izsaukšu policiju. Telefons man ir kabatā. Atliek tikai piezvanīt.
Viņš apjuka. Tad palaida mani vaļā. Es nekad viņu tādu nebiju redzējusi — apmulsušu, niknu un vienlaikus nobijušos. Viņš saprata, ka zaudē kontroli. Ne tikai pār mani, bet pār visu situāciju.
— Mēs ejam prom, — es teicu, paņemot somu, kas karājās uz krēsla atzveltnes. — Andri, tu nāksi ar mani vai paliksi pie savas “nabaga” māsas?
Viņš sāka mētāties. Skatiens lēkāja no manis uz māti un pēc tam uz raudošo Inesi. Klasisks izvēles brīdis.
— Es… Ilze, nu kā tu varēji ar mani neapspriesties? — viņš beidzot izspieda, un viņa balsī es sadzirdēju nevis dusmas, bet apjukumu. — Mēs taču esam ģimene. Mēs taču visu lēmām kopā.
— Bet tu? — es atcirtu, jau velkot mēteli. — Tu ar mani apspriedies, kad nolēmi rīkoties ar manu īpašumu? Tu pajautāji, vai es gribu dzīvot kopā ar tavu māsu? Tu vispār kādreiz esi jautājis, ko gribu es?
Viņš klusēja. Tikai skatījās uz mani, un viņa skatienā bija kaut kas savāds — it kā viņš mani redzētu pirmo reizi.
Es izgāju priekšnamā. Uzvilku kurpes. Atvēru durvis. Aiz muguras abas sievietes kliedza, apsaukāja mani pēdējiem vārdiem. Inese brēca, ka es esot skopa un ka viņas bērniem tagad būšot jābadojas. Daiga solīja, ka es vēl nožēlošot un ka Andris mani pametīšot. Bērni raudāja.
Andris stāvēja virtuves durvīs kā zemē iemiets.
— Andri! Tu kur?! — Daiga iekliedzās, kad viņš lēnām devās uz izeju.
Viņš mani panāca kāpņu telpā. Mēs nokāpām lejā klusējot. Iesēdāmies mašīnā. Viņš iedarbināja motoru, taču no vietas nekustējās. Viņš nekustīgi blenza stūrē, satvēris to tik cieši, ka pirksti bija kļuvuši balti.