ar mani vispār nerunā. Varbūt viņai kaut kas kaiš?
— Nē, mammu, viņa strādā, — noguris atteica Jānis.
— Strādā! — Inese nicīgi nošņācās. — Sēdēt pie datora — tā tagad saucas strādāšana? Kad es biju jūsu vecumā…
Jānis tālāk vairs neklausījās. Viņš pēkšņi skaidri saprata, ka pats sevi ir iedzinis stūrī. Vienā pusē bija māte, kura patiešām ticēja, ka dara labu un palīdz. Otrā — sieva, kurai bija pilnīgas tiesības būt dusmīgai. Bet viņš pats, kā parasti, stāvēja pa vidu un nespēja nostāties nevienā pusē, jo baidījās kādu no viņām sāpināt.
Nākamās trīs dienas dzīvoklī valdīja gluži kā klusais karš. Ilze no rīta devās uz kopstrādes telpām vēl pirms visi bija kārtīgi pamodušies un mājās pārnāca tikai vēlu vakarā, kad Inese jau gulēja. Viņa sasveicinājās pieklājīgi, taču vēsi, sarunas neuzsāka un pie kopīga galda nesēdās. Inese par to apvainojās arvien vairāk, pūta un stenēja, sūdzējās Jānim, ka vedekla viņu neciena, un atkārtoja, ka agrāk šāda izturēšanās nebūtu iedomājama. Jānis tikmēr skraidīja no vienas pie otras, mēģināja nogludināt asumus, bet beigās panāca tikai to, ka abas sievietes kļuva vēl niknākas.
Sestdien viss beidzot uzsprāga.
Ilze atgriezās no kopstrādes telpām un apstājās uz sliekšņa, nespēdama noticēt savām acīm. Virtuvē vairs nebija viņas darba galda. Tā vietā stāvēja vecs trauku skapis, kuru Inese bija izvilkusi no noliktavas. Klēpjdators, dokumentu mapes, pieraksti un pārējās lietas bija samestas kastē un pabāztas zem gultas.
— Kur ir mans galds? — Ilze pajautāja ledaini mierīgā balsī, ienākot viesistabā, kur Jānis skatījās televizoru, bet Inese sēdēja krēslā ar adīkli rokās.
— Es to noliku malā! — Inese atbildēja gandrīz priecīgi, it kā būtu paveikusi lielu labu darbu. — Tas tur nemaz neiederējās, visu skatu bojāja. Bet te tagad ir trauku skapis, paskaties, cik glīti! Tavu mazo datoru arī noliku zem gultas, lai nemētājas pa kājām.
Ilze aizvēra acis. Viņa lēnām noskaitīja līdz desmit. Tad līdz divdesmit. Tas neko nedeva. Kaut kas viņā pārtrūka.
— Jūs pārbīdījāt mēbeles. Jūs novācāt manu darba vietu. Bez manas piekrišanas. Manā mājoklī.
— Tas nav tikai tavs mājoklis! — Inese tūlīt sašuta. — Te dzīvo arī mans dēls! Un es esmu viņa māte! Es jums palīdzu, kārtoju māju, bet tu…
— Jūs nepalīdzat, — Ilze viņu pārtrauca. Viņas balss bija klusa, tomēr tajā skanēja tērauds. — Jūs ieņemat vietu. Jūs ienācāt svešā dzīvē un sākāt to pārtaisīt pēc sava prāta. Pat nepajautājāt, vai mums šāda palīdzība ir vajadzīga. Jūs vienkārši nolēmāt, ka jums ir tiesības. Jo jūs esat māte. Jo jūs, protams, visu zināt labāk.
Ineses seja kļuva sarkana.
— Kā tu uzdrošinies ar mani tā runāt! Es esmu vecāka! Es…
— Jāni, — Ilze pagriezās pret vīru, kurš sēdēja dīvānā sakumpis un izvairījās no viņas skatiena. — Tev ir divas izvēles. Vai nu tava mamma rīt no rīta brauc mājās. Vai arī braucu es. Tu viņu uzaicināji, man neko nepajautājot. Tagad izvēlies.
Jānis pavēra muti, bet tūlīt pat to aizvēra. Pēc brīža mēģināja vēlreiz, taču vārdi nenāca. Viņa skatiens izmisīgi slīdēja no sievas pie mātes un atpakaļ. Seja bija kļuvusi bāla.
— Ilze… tā taču ir mana mamma! Tu taču vari vēl mazliet…
— Nē, — Ilze viņu apstādināja. — Es vairs nevaru. Veselu nedēļu es strādāju kopstrādes telpās, jo pati savās mājās to izdarīt nespēju. Viņa pārbīda mūsu mēbeles, komentē katru manu soli un izturas pret mani tā, it kā es te nebūtu cilvēks ar savu dzīvi. Un tu… — viņas balss uz mirkli nodrebēja. — Tu ne reizi mani neaizstāvēji. Nevienu pašu reizi.
Inese pielēca kājās no krēsla.
— Jāni, tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?! Es jūsu labā cenšos — gatavoju, tīru, kārtoju! Bet viņa man vēl acīs smejas!
Ilze iesmējās. Īsi, sausi un rūgti.
— Jūs gatavojat to, ko mēs neēdam. Tīrāt to, ko nav nepieciešams tīrīt. Pārvietojat to, kam nav jāstāv citur. Jūs to nedarāt mūsu dēļ. Jūs to darāt sevis dēļ. Lai justos vajadzīga. Lai būtu galvenā. Un mans vīrs… — viņas acīs iemirdzējās sāpes — ir pārāk gļēvs, lai jums to pateiktu skaļi.
Viņa iegāja guļamistabā, izvilka somu un sāka tajā mest drēbes. Jānis tūlīt metās viņai pakaļ.
— Ko tu dari? Kur tu iesi?
— Pie draudzenes, — Ilze īsi atbildēja, neapstājoties. — Mēbeles nolikšu atpakaļ tad, kad tava māte būs aizbraukusi. Ja viņa vispār aizbrauks.