— Ilze, pagaidi! Lūdzu, parunāsim!
— Nav vairs par ko runāt, Jāni. Tu savu izvēli izdarīji jau pirms nedēļas, kad uzaicināji viņu šurp, pat nepajautājot man. Un šodien tu atkal izvēlējies — stāvēji malā, skatījies, kā viņa pārkārto manu dzīvi pēc sava prāta, un neizdvesi ne vārda. Man pietiek būt tai, kura vienmēr piekāpjas. Dzīvo ar savu māti. Ēd viņas zupas, priecājies par mēbelēm, kas, viņasprāt, stāv “pareizi”.
Viņa izgāja no dzīvokļa un ne reizi neatskatījās. Durvis aizcirtās tik asi, it kā tajā brīdī būtu noslēgusies vesela viņu kopdzīves nodaļa. Jānis palika stāvam priekšnamā — apjucis, tukšs un satriekts.
No viesistabas iznāca Inese. Viņas sejā mijās aizvainojums un sašutums.
— Nu redzi, kāda tev sieva! Mani no mājas grib izdzīt!
— Mammu, — Jānis klusi noteica, joprojām skatīdamies uz aizvērtajām durvīm. — Ilzei ir taisnība. Man nevajadzēja ļaut tev atbraukt bez brīdinājuma. Un man pašam vajadzēja vispirms pajautāt viņai. Mēs abi pārkāpām robežas, kuras nedrīkstēja pārkāpt. Un tagad… es pat nezinu, vai viņa vēl kādreiz atgriezīsies.
Pirmo reizi visas šīs nedēļas laikā viņa balsī nebija sevis žēlošanas. Tajā skanēja kaut kas cits — smaga, nepatīkama, bet nepieciešama atskārsme. Viņš beidzot saprata, ka bija nobijies. Ka, cenšoties neapbēdināt māti, bija nodevis sievu. Ka viņa vēlme izvairīties no strīda bija novedusi pie vislielākā strīda — pie laulības sabrukuma robežas.
Trīs dienas Ilze neatbildēja uz viņa zvaniem.
Jānis gandrīz negulēja. Viņš malās pa dzīvokli, pārmeta sev katru vārdu un klusēšanu, iztēlojās visļaunāko un atkal no jauna pārlasīja neatbildētās ziņas.
Inese aizbrauca nākamajā dienā. Viņa devās prom aizvainota, nesaprazdama, ko tad tādu sliktu esot izdarījusi.
Bet Jānis palika viens tukšajā dzīvoklī, kur mēbeles joprojām atradās svešās vietās. Viņš sēdēja klusumā un domāja tikai par vienu: kas viņam patiesībā ir svarīgāk — mātes atzinība vai iespēja būt laimīgam kopā ar sievu.
Svētdienas vakarā atskanēja durvju zvans. Jānis pielēca kājās tik strauji, it kā visu šo laiku būtu gaidījis tieši šo skaņu. Viņš atvēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja Ilze. Nogurusi, bāla, ar tumšiem lokiem zem acīm, tomēr viņas skatiens bija mierīgs un stingrs.
— Vai drīkstu ienākt?
— Protams, — viņš izelpoja, atkāpjoties malā.
Ilze iegāja dzīvoklī un lēni pārlaida skatienu viesistabai. Virtuvē bufete joprojām atradās turpat, kur to bija pārbīdījusi Inese.
— Tava mamma aizbrauca?
— Jā. Tajā pašā dienā, kad tu.
Ilze īsi pamāja. Tad viņa paskatījās uz vīru.
— Jāni, es neatgriezos tāpēc, ka viss būtu piedots. Es atnācu, jo gribu mēģināt vēlreiz. Bet būs noteikumi. Pirmais — tu nekad, saproti, nekad vairs neaicini nevienu dzīvot pie mums bez manas piekrišanas. Ne savu mammu, ne brāli, ne kādu attālu radinieku. Šādus lēmumus mēs pieņemam kopā. Vai arī nepieņemam vispār.
— Es piekrītu, — viņš uzreiz atbildēja.
— Otrais. Tev būs jāiemācās pateikt savai mātei “nē”. Ne vienmēr un ne par visu. Bet tad, kad runa ir par mūsu ģimeni, mūsu mājām un mūsu robežām, tu stāvi man blakus. Pat tad, ja tas ir neērti. Pat tad, ja viņa apvainojas.
Jānis norija siekalas. Šis nosacījums bija smagāks. Taču pēc brīža viņš pamāja.
— Piekrītu.
— Un trešais, — Ilze pienāca tuvāk. — Beidz uzvesties kā puika, kurš baidās sarūgtināt mammu. Tu esi pieaudzis vīrietis. Tev ir sieva. Ir pienācis laiks izlemt, ar ko tu veido savu dzīvi.
Viņš apskāva viņu cieši, gandrīz izmisīgi, it kā baidītos palaist vaļā un atkal visu pazaudēt.
— Ar tevi. Es izvēlos tevi. Piedod man.
Viņi ilgi stāvēja tā — klusajā dzīvoklī, starp nepareizi sabīdītām mēbelēm un pārāk daudz neizrunātiem vārdiem. Pēc brīža Ilze viegli atbrīvojās no viņa apskāviena, paskatījās virtuves virzienā un nopūtās.
— Labi. Sāksim ar manu rakstāmgaldu. Noliksim to atpakaļ pie loga. Un, Jāni? Piezvani mammai. Mierīgi paskaidro, kāpēc viss notika tieši tā. Nevaino viņu, tikai izstāsti. Viņai ir jāsaprot, ka mums ir savi noteikumi.
Jānis pamāja. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš nejutās kā apmaldījies mazs zēns starp divām sievietēm. Viņš jutās kā cilvēks, kurš beidzot ir pieņēmis lēmumu. Grūtu, sāpīgu, bet vienīgo pareizo. Viņa ģimene bija šeit — kopā ar Ilzi. Un tieši viņam bija pienākums šo ģimeni sargāt.
Viņi abi kopā stūma mēbeles atpakaļ tur, kur tās bija stāvējušas agrāk. Kad rakstāmgalds beidzot atkal atradās pie loga, Ilze pirmo reizi šajā nedēļā pasmaidīja. Dzīvoklis pamazām atguva māju sajūtu. Tas vairs nebija kaujas lauks.