un, lai vīramāte nedzirdētu, caur zobiem nošņāca:
— Vai tu vispār grasījies man pateikt, ka esi uzaicinājis viņu padzīvot pie mums?
— Es viņu neaicināju! — Jānis samulsa un sāka taisnoties. — Viņa pati pateica, ka atbrauks palīdzēt, un es… nu, es piekritu. Sandra… es nespēju viņai atteikt! Viņa būtu apvainojusies.
— Bet man pajautāt nebija vajadzīgs? — Ilzes balss kļuva tik auksta, ka telpā it kā uzreiz pazeminājās temperatūra. — Jāni, es strādāju no mājām. Man vajag klusumu. Nevis to, lai tava māte no rīta līdz vakaram stumdītu mēbeles, grabinātos pa dzīvokli un mācītu mani dzīvot.
— Viņa ilgi nepaliks. Nedēļu, varbūt divas, ne vairāk, — viņš satvēra sievas roku, cerēdams kaut kā izlīdzināt situāciju. — Lūdzu, pacieties mazliet. Es palīdzēšu, apsolu.
No virtuves atskanēja Ineses balss:
— Jānīti, dēliņ! Nāc šurp, es tev izvārīju tavu mīļāko ēdienu!
Ilze lēni izvilka roku no viņa plaukstas un atkāpās soli atpakaļ.
— Labi, — viņa pateica tik mierīgi, ka Jānim kļuva neomulīgi. — Ja reiz viņa ir atbraukusi palīdzēt, lai tad arī palīdz. Es jums netraucēšu.
Viņa pagriezās, iegāja guļamistabā un aizslēdza durvis.
Viss sākās jau nākamajā rītā. Sešos Inese bija kājās un ķērās pie kārtošanas. Spaiņi šķindēja, putekļsūcējs rūca, krēsli un galdi tika bīdīti no vienas vietas uz citu. Ilze parasti sāka darbu astoņos, bet troksnis viņu pamodināja krietni agrāk. Viņa uzreiz saprata: par normālu koncentrēšanos šodien var aizmirst. Ar austiņām uz galvas viņa izgāja virtuvē, ielēja sev kafiju un, neko nesakot, atgriezās guļamistabā.
— Ilze! — pēc brīža pie durvīm klauvēja vīramāte. — Nāc ārā, es brokastis uztaisīju! Cilvēkam ir kārtīgi jāpaēd!
— Paldies, es neesmu izsalkusi, — Ilze vēsi atbildēja caur durvīm.
Viņa strādāja guļamistabā, sēžot uz gultas ar klēpjdatoru klēpī. Tas bija neērti, mugura ātri sāka sāpēt, taču viņai pat prātā nenāca doties ārā un sēdēt kopā ar Inesi. Ap pusdienlaiku pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens, šoreiz daudz uzstājīgāks.
— Ilzīt, cik ilgi tu tur slēpsies? Nāc, es zupu izvārīju! Svaigu, ar gaļu!
Ilze atvēra durvis. Uz galvas viņai bija austiņas, rokā — ūdens pudele.
— Es strādāju. Man vajadzīgs klusums, — viņa mierīgi, bet stingri noteica. — Lūdzu, netraucējiet mani.
— Kāds vēl darbs! — Inese sašutusi iesaucās. — Visu dienu sēdi istabā! Vajag kustēties, paelpot svaigu gaisu, nevis nīkuļot starp četrām sienām!
Ilze neatbildēja. Viņa vienkārši aizvēra durvis. Iekšā viss vārījās. Vīramāte vai nu nesaprata, vai arī nevēlējās saprast, ka attālinātais darbs arī ir darbs. Ka Ilzei ir termiņi, klienti, sarunas, pienākumi. Ka tieši ar šo darbu viņa pelna naudu un maksā rēķinus.
Kad vakarā Jānis pārnāca mājās, dzīvoklī valdīja smaga, saspringta gaisotne. Inese rosījās virtuvē un klāja galdu. Ilze joprojām sēdēja guļamistabā un ārā nenāca. Jānis pieklauvēja, iegāja un apsēdās uz gultas malas.
— Kas ar tevi notiek? — viņš mēģināja viņu apskaut, taču Ilze pavirzījās prom. — Mamma cenšas. Viņa gatavo, tīra, rūpējas. Vismaz atnāc pavakariņot ar mums.
— Tava māte traucē man strādāt, — Ilze atbildēja bez aplinkiem. — Es nevaru sakoncentrēties. No rīta līdz vakaram troksnis, pusdienlaikā viņa klauvē un sauc mani ārā, vakarā gaida, ka sēdēšu pie galda un klausīšos pamācības par to, kā man pareizi jādzīvo.
— Nu pacieties mazliet, — Jānis gandrīz lūdzoši noteica. — Viņa taču to dara no labas sirds.
— Labi nodomi manu īri nesamaksās, — Ilze asi atcirta. — Šodien viņas trokšņošanas dēļ es nokavēju svarīgu tiešsaistes tikšanos. Es strādāju, Jāni. Vai tu saproti šo vārdu? Strā-dā-ju. No mājām. Un tam vajadzīgs miers, nevis cirks visas dienas garumā.
— Tad pasaki viņai pati! — viņš bezspēcīgi noplātīja rokas.
— Es jau pateicu. Viņa mani nedzird. Viņas acīs es esmu tikai vedekla, kura “sēž mājās” un kurai vēl būtu jājūtas pateicīgai par šādu “palīdzību”, — Ilze piecēlās, paķēra somu. — Es eju prom. Strādāšu kopstrādes telpās. Bet jūs abi te varat iekārtoties, kā vien vēlaties.
Viņa izgāja no dzīvokļa, un Jānis palika stāvam apjucis un bez vārdiem. Virtuvē viņu gaidīja Inese ar satrauktu seju.
— Jānīt, kas notiek ar Ilzi? Viņa tik dīvaini uzvedas. Visu dienu sēž ieslēgusies istabā.