Labā vietā, pieklājīgā rajonā. Ja iesaistīsimies tagad, cena būšot krietni izdevīgāka.
— Mums? — es toreiz pārvaicāju.
— Ģimenei, — Kristaps atbildēja.
Jau pie šī vārda man vajadzēja kļūt piesardzīgai.
“Ģimenei.”
Ineses izpratnē tas parasti nozīmēja pavisam ko citu:
“Jūs samaksāsiet, bet lēmumus pieņemšu es.”
Tomēr Kristaps toreiz apgalvoja, ka dzīvoklis būšot kopīgs ieguldījums. Mēs ieliktu astoņdesmit tūkstošus eiro. Inese — sešdesmit tūkstošus. Atlikušo summu segtu ar kredītu.
Pēc tam dzīvokli izīrētu, un īres maksa nosegtu lielu daļu no ikmēneša kredīta maksājumiem.
Uz papīra tas patiešām izskatījās diezgan saprātīgi.
Tāpēc es piekritu nevis dot naudu, bet izpētīt šo piedāvājumu tuvāk.
Tikai izskatīt aprēķinus.
Ne vairāk.
Pagaidām.
Taču pēc dažām dienām atklājās kaut kas dīvains.
Kādu vakaru Kristaps bija atstājis savu klēpjdatoru atvērtu uz galda.
Es nekad nebiju rakņājusies pa viņa lietām. Nekad nebiju pārbaudījusi viņa sarakstes.
Bet ekrānā bija atvērta viena Ineses ziņa.
Un man pietika izlasīt tikai vienu teikumu.
“Pagaidām nekādā gadījumā nesaki Ilzei, ka dzīvoklis tiks noformēts uz Sandras vārda. Kad nauda būs pārskaitīta, viņa vairs nevarēs atkāpties.”
Es sastingu pie ekrāna.
Izlasīju vēlreiz.
Tad vēlreiz.
Un pēc tam trešo reizi.
Tikai tad izvilku telefonu un nofotografēju šo ziņu.
Nākamajā dienā es neko neteicu.
Es vienkārši piezvanīju uz mūsu banku.
Jo bija viena maza detaļa, par kuru Inese acīmredzot nebija aizdomājusies.
Tie astoņdesmit tūkstoši eiro, ar kuriem viņa jau bija rēķinājusies kā ar savējiem, neatradās Kristapa kontā.
Tie glabājās manā uzkrājumu kontā, kuru biju atvērusi tikai uz sava vārda vēl vairākus gadus pirms laulībām.
Liela daļa šīs naudas bija iegūta, pārdodot nelielu zemes gabalu, ko biju mantojusi no tēva.
Kristaps redzēja konta informāciju tikai tāpēc, ka es viņam gadiem ilgi uzticējos.
Bet tā nebija viņa nauda.
Pēc sarunas ar bankas konsultanti es nekavējoties nomainīju visas piekļuves tiesības.
Pēc tam pārskaitīju visu uzkrājumu uz jaunu, tikai man piederošu personīgo kontu.
Tas notika pirms trim dienām.
Un pie šī galda neviens par to vēl nenojauta.
Tikmēr Inese turpināja runāt, it kā viss jau būtu izlemts.
— Piektdien mums ir tikšanās pie notāra, — viņa paziņoja. — Tātad pārskaitījumam jābūt izdarītam ne vēlāk kā rīt.
Es pacēlu skatienu.
— Kādam pārskaitījumam?
Viņa neapmierināti sarauca pieri.
— Astoņdesmit tūkstošiem eiro.
— Ā, skaidrs.
Es paskatījos uz Kristapu.
— Tu gribēji to pārskaitīt rīt?
Viņa seja piesarka.
— Es vēl grasījos ar tevi parunāt.
No manis izlauzās īsi, sausi smiekli.
— Kad? Pēc pārskaitījuma?
— Ilze…
— Vai pēc tam, kad dokumenti jau būtu parakstīti?
Inese viegli uzsita ar plaukstu pa galdu.
— Nu pietiek! Te neviens negrasās tevi apzagt!
— Tiešām?
Es norādīju uz papīriem.
— Tātad es iemaksāju astoņdesmit tūkstošus eiro, bet dzīvoklis pieder tikai Sandrai?
— Jo tev jau ir savs dzīvoklis!
— Manam dzīvoklim ar šo nav nekāda sakara.
— Protams, ka ir!
Inese piecēlās kājās.
— Kopš tu ienāci šajā ģimenē, viss vienmēr jāskaita līdz pēdējam centam! Tava nauda, mana nauda, viņa nauda… Īstā ģimenē cilvēki viens otram palīdz!
Es viņā skatījos mierīgi.
— Labi.
— Nu beidzot!
— Tad noformējiet dzīvokli uz to cilvēku vārdiem, kuri par to maksā.
Iestājās klusums.
Sandra uzreiz pacēla galvu.
— Kāpēc?
Es viegli pasmaidīju.
— Ļoti labs jautājums.
Inese atbildēja asi:
— Tāpēc, ka mēs nolēmām, ka dzīvoklis būs Sandrai.
— Tad lai Sandra par to arī samaksā.
Manas vīramāsas smaids pazuda.
— Man nav astoņdesmit tūkstošu eiro!
— Man ir.
Inese uzvarētājas pārliecībā pasmaidīja.
— Nu redzi. Tad problēma atrisināta.
— Nē.
Es pastiepos pēc somas, kas stāvēja pie mana krēsla.
— Jo mani astoņdesmit tūkstoši eiro vairs nav pieejami.
Kristaps sarauca pieri.
— Ko tu ar to domā?
— Es tos pārvietoju.
Viņa seja uzreiz mainījās.
— Kur?