— Uz kontu, kuram tev nav piekļuves.
Inese palika skatāmies uz mani ar pavērtu muti.
— Ko tu esi izdarījusi?
— Tieši to, ko jūs centāties nepieļaut. Es pasargāju savu naudu, pirms jūs aiz manas muguras paspējāt pieņemt lēmumu manā vietā.
Kristaps pēkšņi pielēca kājās.
— Ilze, tu nedrīkstēji tā vienkārši to izdarīt, ar mani pat neaprunājoties!
Es paskatījos viņam taisni acīs.
— Pasaki to vēlreiz.
— Ko?
— To pašu teikumu. Lēnām.
Viņš saprata.
Un apklusa.
Es izņēmu telefonu.
— Gribat zināt, kāpēc es tā rīkojos?
Inese novērsa skatienu.
Viņa zināja.
Tas bija redzams uzreiz.
Es atbloķēju ekrānu, atvēru fotogrāfiju un skaļi nolasīju:
— “Nekādā gadījumā pagaidām nesaki Ilzei, ka dzīvoklis tiks noformēts uz Sandras vārda. Kad nauda būs pārskaitīta, viņai vairs nebūs, kur atkāpties.”
Pēc šiem vārdiem iestājās tāds klusums, ka tas šķita gandrīz nedabisks.
Sandra sastingušu skatienu raudzījās uz māti.
Kristaps aizvēra acis.
Ineses seja kļuva balta kā siena.
— Tu rakājies mūsu sarakstē?
— Nē. Tava ziņa bija atvērta mana vīra datorā. Manas virtuves vidū.
— Pat ja tā, tev nebija tiesību…
Es viņu pārtraucu.
— Bet jums bija tiesības paņemt no manis astoņdesmit tūkstošus eiro, izliekoties, ka es piedalos kopīgā ieguldījumā?
— Neviens tevi negribēja apzagt!
— Un kā tad tu sauc situāciju, kad no cilvēka ar meliem izvilina naudu, lai par to nopirktu dzīvokli uz cita cilvēka vārda?
Inese neatbildēja.
Sandra klusi ierunājās:
— Mamma teica, ka Ilze tam ir piekritusi.
Es pagriezos pret viņu.
Pirmo reizi tajā vakarā viņa patiešām izskatījās apjukusi.
— Nē, Sandra. Es nebiju piekritusi.
Viņa palūkojās uz Kristapu.
— Un tu?
Kristaps klusēja.
Ar to pietika.
Tā bija atbilde pati par sevi.
Es arī piecēlos.
— Rīt nekāds pārskaitījums nenotiks.
Inese pēkšņi atguva balsi.
— Tad mēs zaudēsim iemaksāto avansu!
— Kādu avansu?
Atkal klusums.
Un tajā pašā mirklī es sapratu, ka šis stāsts vēl nav beidzies.
— Kādu avansu, Kristap?
Viņš ar plaukstu pārbrauca pāri sejai.
— Desmit tūkstošus eiro.
Man krūtīs viss sāpīgi savilkās.
— Jūs jau iemaksājāt desmit tūkstošus?
— Mamma bija gatava tos sākumā aizdot.
Es paskatījos uz Inesi.
Viņa novērsa acis.
— Un vai tiešām viņa arī iedeva šo naudu?
Kristaps neatbildēja.
Es sapratu arī bez vārdiem.
— Nē…
Viņš dziļi ievilka elpu.
— Es paņēmu no mūsu kopīgā konta.
Šoreiz es pat vairs nejutu dusmas.
Manī vienkārši kaut kas salūza.
Mūsu kopīgais konts bija paredzēts dzīvokļa maksājumiem, rēķiniem, remontiem un ikdienas izdevumiem.
Nevis slepenai dzīvokļa pirkšanai viņa māsai.
— Desmit tūkstoši eiro, — es atkārtoju.
— Es taisījos vēlāk visu atdot…
— Pēc tam, kad būtu paņēmis arī manus astoņdesmit tūkstošus?
— Ilze, tas nav tā.
— Tieši tā tas ir.
Inese mēģināja iejaukties:
— Kristaps tikai gribēja palīdzēt savai māsai!
Es uzvilku mēteli.
— Tad lai palīdz viņai no savas naudas.
Kristaps pienāca tuvāk.
— Kur tu ej?
Es ilgi viņā skatījos.
— Mājās.
— Bet mēs taču dzīvojam kopā.
— Jā. Manā dzīvoklī. Tajā pašā dzīvoklī, kas, pēc tavas mātes domām, jau tāpat pieder man un tāpēc acīmredzot var kalpot par iemeslu, lai no manas naudas uzdāvinātu dzīvokli tavai māsai.
Viņš nobālēja.
Inese paspēra soli manā virzienā.
— Tu taču neizpostīsi savu laulību naudas dēļ!
Pie durvīm es apstājos.
— Te nav runa par naudu.
Es pacēlu telefonu, kas joprojām bija manā rokā.
— Te ir runa par meliem.
Tad es vēlreiz paskatījos uz Kristapu.
— Rīt no rīta tu atgriezīsi tos desmit tūkstošus eiro mūsu kopīgajā kontā.
— Man to vairs nav.
— Tad atrodi risinājumu.
— Ilze…
— Kad vajadzēja izdomāt, kā tikt pie manas naudas, risinājums tev atradās. Tagad atrodi, kā to atdot.
Es izgāju no mājas.
Kristaps mājās pārradās pēc divām stundām.