— Tavai sievai dzīvoklis jau pieder. Bet šis īpašums tiks noformēts tikai uz tavas māsas vārda!
Mana vīramāte Inese to pateica tik mierīgi, it kā runātu par pašsaprotamu sīkumu, ka pirmajās sekundēs es pat nodomāju — varbūt esmu pārklausījusies. Mēs visi sēdējām viņas ēdamistabā pie lielā galda.
Mans vīrs Kristaps atradās man pa labi. Viņa māsa Sandra sēdēja tieši pretī, un viņas sejā jau bija tāds smaids, it kā viņai nupat būtu ieliktas plaukstā jaunā dzīvokļa atslēgas.
Starp kafijas tasītēm un deserta šķīvjiem uz galda gulēja zila mape, pilna ar dokumentiem.
Tie bija dzīvokļa papīri. Turklāt ne jau kāda necila dzīvokļa.
Trīs istabas, balkons, vieta pazemes autostāvvietā, jauns dzīvojamais komplekss, aptuveni divdesmit minūšu attālumā no centra.
Un pats būtiskākais — šis dzīvoklis maksāja 286 000 eiro.
Es paskatījos uz Inesi.
— Ko, lūdzu?
Viņa nopūtās tā, it kā jau pats mans jautājums viņu kaitinātu.
— Ilze, nevajag izlikties, ka nesaproti. Tev dzīvoklis jau ir. Tas, kas tev piederēja vēl pirms laulībām ar Kristapu.
— Jā.
— Tātad tu jau esi nodrošināta.
Viņa uzlika plaukstu uz zilās mapes.
— Bet Sandrai nav nekā.
Sandra pieticīgi nolaida skatienu.
— Mammu, tev nav jātaisnojas…
Taču viņas smaids nodeva pavisam pretējo.
Es lēnām pagriezu galvu pret Kristapu.
— Tu par to zināji?
Viņš pakasīja pakausi. Slikta zīme.
Es šo kustību pazinu pārāk labi. Tā viņš darīja ikreiz, kad saprata, ka saruna beigsies nepatīkami.
— Ilze…
— Tu zināji? — es atkārtoju.
— Mamma ar mani par to runāja.
— Kopš kura laika?
Viņš saminstinājās.
— Pāris nedēļas. Nu… dažas nedēļas.
Es lēni pamāju.
Inese uzreiz turpināja:
— Un, godīgi sakot, es vispār nesaprotu, kāpēc tu taisi tādu seju. Galu galā runa ir par ģimenes īpašumu.
Es vēlreiz palūkojos uz mapi.
— Par ģimenes īpašumu?
— Jā.
— Un kurš par šo dzīvokli maksās?
Šoreiz neviens nesteidzās atbildēt.
Un šis klusums pateica visu vēl pirms Inese bija atvērusi muti.
— Mēs visi piedalīsimies, — viņa beidzot paziņoja.
Es pasmaidīju.
— “Mēs visi”?
— Tu un Kristaps pelnāt labi. Sandra tikko izšķīrās, viņai viss jāsāk no jauna. Tas ir pilnīgi normāli, ka brālis viņai palīdz.
Es pagriezos pret Sandru.
Viņai bija trīsdesmit seši gadi.
Viņai bija pastāvīgs darbs.
Bērnu viņai nebija.
Un pēc šķiršanās viņa bija saņēmusi krietnu summu no mājas pārdošanas, kas iepriekš viņai piederēja kopā ar bijušo vīru.
Tomēr ikreiz, kad pienāca brīdis par kaut ko maksāt, Sandra pēkšņi atkal pārvērtās par nabaga pamestu sievieti, kuru steidzami jāglābj.
— Cik? — es pajautāju.
Inese sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Ko — cik?
— Cik mums būtu jāiemaksā?
Kristaps skatījās savā kafijā.
Sandra palūkojās uz māti.
Atbildēja Inese:
— Astoņdesmit tūkstoši eiro.
Sākumā man šķita, ka viņa joko.
— Astoņdesmit tūkstoši?
— Jā.
— No mūsu naudas?
— No jūsu uzkrājumiem, — viņa precizēja. — Kristaps teica, ka jums ir pietiekami atlikts.
Es tik strauji pagriezos pret vīru, ka viņš kļuva bāls.
— Tu viņai stāstīji par mūsu iekrājumiem?
— Ilze, pagaidi…
— Tu pateici, cik naudas ir mūsu kontos?
— Ne gluži…
Inese pameta acis uz augšu.
— Nevajag no tā taisīt traģēdiju. Kristaps ir mans dēls. Protams, viņš drīkst ar mani runāt par savām finansēm.
Es noliku tasīti uz galda.
Ļoti lēni.
Jo pēkšņi es vairs nejutos dusmīga.
Manī palika tikai viena pilnīgi skaidra pārliecība.
Tas, ko biju izdarījusi pirms trim dienām, bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē.
Tikai Inese par to vēl neko nezināja.
Un Kristaps arī ne.
Divus mēnešus iepriekš tieši mans vīrs pirmo reizi pieminēja šo dzīvokli.
Nevis kā dāvanu savai māsai.
Nē.
Viņš to bija pasniedzis pavisam citā gaismā.
— Mamma atradusi ļoti labu ieguldījuma iespēju, — viņš toreiz skaidroja. — Runa ir par dzīvokli jaunā projektā.