— Runa ir par Ilzes dzimšanas dienu!
— Un?
Ineses acis izpletās, it kā es būtu pateikusi kaut ko neiedomājamu.
— Kā tu to domā — “un”? Sešdesmit gadi cilvēkam paliek tikai vienu reizi mūžā!
— Bet mēs šo braucienu rezervējām jau pirms četriem mēnešiem, — Jānis atbildēja stingri.
— Aizbrauksiet citreiz.
Jānis lēni pakratīja galvu.
— Nē, mammu. Mēs nevaram vienkārši pārcelt visu uz citu laiku.
— Protams, ka varat.
— Es šīs brīvdienas darbā pieteicu pirms trim mēnešiem.
— Tad piesaki citas.
— Tas tā nestrādā.
Inese ar pirkstu galiem klusi, nervozi piesita pie galda virsmas.
— Jāni, ģimenei vajadzētu būt svarīgākai par kaut kādu viesnīcu.
— Ģimenei vajadzētu cienīt arī mūsu izvēles, — viņš atteica.
Viņa paskatījās uz dēlu tā, it kā viņš tikko būtu nostājies pret visu dzimtu.
— Tagad tu runā tāpat kā viņa?
Man vaigos iesitās karstums.
— Mani šajā neiepiniet.
— Kopš tu esi kopā ar Annu, viss ir tikai “mūsu plāni”, “mūsu laiks”, “mūsu lēmumi”.
— Tāpēc, ka mēs esam precējušies, — Jānis mierīgi, bet cieti noteica. — Tas ir normāli.
Inese piecēlās no krēsla.
— Un tava tante? Viņa tev vairs neko nenozīmē?
— Nozīmē.
— Tad tev tur ir jābūt.
— Nē. Man pašam ir jāizlemj, vai es gribu tur būt.
Inese jau pavēra muti, lai iebilstu, taču Jānis viņu apsteidza:
— Ja tu zini, ka mums jau ir ieplānots brauciens, tu vari pajautāt. Vari piezvanīt. Vari pateikt, ka tev būtu svarīgi, lai mēs pārdomātu un mainītu savus plānus.
Viņš ar skatienu norādīja uz manu telefonu.
— Bet tu nevari slepus atcelt mūsu rezervāciju aiz mūsu muguras.
Inese sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Es zināju, ka jūs atteiksieties.
— Tieši tā, — es klusi sacīju.
Viņa asi pagriezās pret mani.
— Ko?
— Jūs pati tikko pateicāt iemeslu. Jūs zinājāt, ka mēs pateiksim “nē”, tāpēc nolēmāt atņemt mums iespēju izvēlēties.
Inese klusēja.
— Tā nav rūpēšanās par ģimeni, — es turpināju. — Tas ir mēģinājums pārņemt kontroli pār mūsu lēmumiem.
— Cik neglīts vārds!
— Toties precīzs.
Jānis noguruši pārbrauca ar plaukstu pār seju.
— Naudu mums atgrieza?
Inese apmulsusi samirkšķināja acis.
— Ko?
— Samaksu par viesnīcu.
— Domāju, ka jā.
Es paskatījos uz Jāni.
— Nē.
Abi reizē pagriezās pret mani.
Es atvēru rezervācijas noteikumus un vēlreiz rūpīgi pārlasīju tekstu, lai nekļūdītos.
— Bezmaksas atcelšanas termiņš beidzās pirms trim dienām.
Jānis pienāca tuvāk.
— Cik mēs zaudējām?
Es pagriezu telefonu pret viņu.
— Četrsimt astoņdesmit eiro.
Virtuvē iestājās smags klusums.
Inese kļuva manāmi bālāka.
— Tā nevar būt.
— Te tas ir rakstīts melns uz balta.
— Esmu pārliecināta, ja jūs viņiem piezvanīsiet un paskaidrosiet…
— Ko tieši lai mēs paskaidrojam? — es pajautāju. — Ka mana vīramāte sameklēja mūsu rezervāciju un bez mūsu atļaujas to atcēla?
— Nav obligāti jāpasaka tas tik rupji.
Es neticīgi uz viņu paskatījos.
— Un kā tad lai to nosauc?
Jānis pastiepa roku.
— Iedod man telefonu.
Es viņam to pasniedzu.
— Ko tu darīsi?
— Zvanīšu uz viesnīcu.
Inese spēra soli viņa virzienā.
— Jāni, neesi smieklīgs. Viss jau ir atcelts. Jūs atbrauksiet uz Ilzes dzimšanas dienu, un ar to viss beigsies.
Jānis pacēla acis.
— Nē.
— Ko, lūdzu?
— Pat ja mums neizdosies atgūt numuru, mēs uz dzimšanas dienu nebrauksim.
Inese sastinga.
— Tu mani tagad sodīsi?
— Nē, — viņš atbildēja. — Es tikai skaidri pasaku: tas, ka tu atcel mūsu plānus, nenozīmē, ka mēs automātiski darīsim to, ko tu gribi.