— Bet Ilze taču pie tā nav vainīga!
— Tad tev nevajadzēja viņu tajā visā ievilkt.
Inese strauji norādīja uz mani.
— Tas viss nāk no viņas.
— Nē, — Jānis mierīgi iebilda.
— Protams, ka jā.
— Mammu, paskaties uz mani.
Viņa paklausīja.
— Es arī esmu dusmīgs.
Inese apklusa.
Jānis uzspieda viesnīcas numuru. Istabā skaidri varēja dzirdēt garos signālus. Pēc brīža klausuli pacēla sievietes balss.
Jānis ļoti savaldīgi izstāstīja, kas noticis, neiedziļinoties liekās detaļās. Viņš nosauca mūsu vārdus, rezervācijas numuru un dienu, kad bija paredzēta ierašanās.
Tad viņš gaidīja.
Pēkšņi viņa seja mainījās.
— Jā… saprotu.
Viņš atkal apklusa.
— Tiešām?
Jānis paskatījās uz mani.
— Liels paldies. Jā, lūdzu.
Pagāja aptuveni minūte, līdz viņš beidza sarunu.
— Nu? — es klusi pajautāju.
Pirmo reizi kopš šīs sarunas sākuma Jāņa sejā parādījās smaids.
— Numuru vēl nav paspējuši atdot kādam citam.
Man pār krūtīm pārvēlās milzīgs atvieglojuma vilnis.
— Viņi var atjaunot rezervāciju?
— Var.
Inese sarauca pieri.
— Ko tas nozīmē — atjaunot?
Jānis nolika manu telefonu uz galda.
— Rezervācija atkal ir spēkā.
— Bet…
— Sestdien mēs braucam.
Ineses izteiksme vienā mirklī kļuva pavisam cita.
— Jāni, tu nedrīksti man to nodarīt.
— Ko tieši es tev nodaru?
— Visi rēķinās, ka tu būsi klāt!
— Tad tu viņiem paskaidrosi, ka man jau bija citi plāni.
— Viņi jautās, kāpēc tu neierodies!
Tajā brīdī, kad Inese to pateica, man pēkšņi kaut kas kļuva skaidrs.
— Pagaidiet.
Viņa pagriezās pret mani.
— Kas vēl?
— Jūs jau viņiem pateicāt, ka mēs būsim?
Inese neatbildēja.
Jānis samiedza acis.
— Mammu.
— Nu…
— Tu viņiem apstiprināji mūsu ierašanos vēl pirms tam, kad vispār parunāji ar mums?
— Ilze kārtoja sēdvietas, viņai bija jāzina, cik cilvēku būs.
— Un tu mūsu vietā pateici jā?
— Es teicu, ka jūs ieradīsieties.
Jānis īsi un rūgti iesmējās.
— Neticami.
— Tāpēc, ka es domāju, ka tu beigās nāksi pie prāta!
— Nē. Tu izdomāji, ka, ja visu nokārtosi pirms jautāšanas, man vairs neatliks nekas cits kā pakļauties.
— Nerunā ar mani tādā tonī.
— Bet tieši to tu izdarīji.
Inese satvēra savu somu.
— Labi. Brauciet. Izklaidējieties. Es tad viena pati taisnošos visai ģimenei.
Es atspiedos pret galdu.
— Jūs varat viņiem pateikt patiesību.
Inese strauji pagriezās pret mani.
— Kādu patiesību?
— To, ka bez mūsu piekrišanas apstiprinājāt mūsu dalību un pēc tam atcēlāt mūsu rezervāciju, lai piespiestu mūs braukt.
Viņas seja kļuva cieta.
— Pat nedomā kādam to stāstīt.
— Man nekas nav jāstāsta.
Es paskatījos uz Jāni.
— Taču, ja kāds man pajautās, kāpēc mūsu tur nav, es arī nemelošu.
Inese pavēra muti, bet neatrada, ko atbildēt.
Pēc piecām minūtēm viņa aizgāja, pat nepieskārusies savai kafijai.
Es nodomāju, ka ar to viss ir beidzies.
Es kļūdījos.
Piektdienas vakarā Jānim piezvanīja tante Ilze.
Es tikko biju pabeigusi kravāt somu, kad Jānis ienāca guļamistabā ar telefonu pie auss.
— Jā, tante… es zinu.
Iestājās klusums.
— Nē, mēs neesam pārdomājuši.
Atkal iestājās pauze.