— Es atcēlu jūsu braucienu. Jānim sestdien jābūt pie tantes uz dzimšanas dienu, — mana vīramāte paziņoja tik mierīgā balsī, ka dažas sekundes man šķita: viņa joko. Kafijas kannu es apstādināju pusceļā.
— Ko jūs tikko pateicāt?
Inese paņēma no šķīvja cepumu un ērti atlaidās krēslā.
— Teicu, ka atcēlu jūsu ceļojumu. Sestdien tantei Ilzei paliek sešdesmit, un Jānim tur ir jābūt.
Es paskatījos uz vīru. Jānis stāvēja pie virtuves letes ar ūdens pudeli rokā. Pēc viņa sejas bija skaidrs — viņš dzirdēja tieši to pašu, ko es.
Lēnām izvilku telefonu no kabatas.
— Pagaidiet. Jūs gribat teikt, ka bez mūsu ziņas anulējāt mūsu rezervāciju?
Inese sarauca pieri.
— Nevajag uzreiz tā skatīties. Es to izdarīju jūsu pašu labā.
— Mūsu labā?
— Jā. Jo pēdējā laikā jūs domājat tikai par sevi.
Bija ceturtdienas pēcpusdiena.
Mūsu braucienam bija jāsākas sestdienas rītā.
Mēs to plānojām gandrīz četrus mēnešus. Piecas naktis nelielā viesnīcā pie jūras. Nekas pārlieku grezns, nekādas izšķērdības. Tikai dažas dienas prom no darba, no ģimenes pienākumiem un no bezgalīgajām svētdienu vizītēm.
Jānis gandrīz gadu nebija paņēmis atvaļinājumu ilgāk par divām dienām pēc kārtas.
Es darbā divreiz pārkārtoju savu grafiku, lai mūsu brīvās dienas sakristu.
Viesnīca bija apmaksāta.
Biļetes nopirktas.
Pat automašīna bija noīrēta.
Un tagad mana vīramāte sēdēja mūsu virtuvē un bez mazākās vainas sajūtas paziņoja, ka mūsu ceļojuma vairs nav.
Es dziļi ievilku elpu.
— Inese, ko tieši jūs atcēlāt?
Viņa nevērīgi pamāja ar roku.
— Viesnīcu.
Man iekšā viss sastinga.
— Mūsu viesnīcu?
— Jā.
Jānis nolika ūdens pudeli uz letes.
— Mammu, kā pie velna tu vispār varēji atcelt mūsu rezervāciju?
— Ar mani tādā tonī nerunā.
— Es jautāju, kā tu to izdarīji.
Inese nopūtās.
— Man bija vajadzīgā informācija.
— Kāda informācija?
— Rezervācijas dati.
Es nekustīgi skatījos uz viņu.
Un tad man prātā iešāvās kāda aina.
Pirms divām nedēļām Inese bija pie mums, kad es drukāju ceļojuma dokumentus.
Viesnīcas apstiprinājums palika uz ēdamgalda.
Tikai uz dažām minūtēm.
Acīmredzot ar to bija pieticis.
Es atvēru telefonā e-pastu.
Meklētājā ierakstīju viesnīcas nosaukumu.
Un tur tas bija.
Vēstule, kas bija pienākusi tajā pašā rītā.
“Jūsu rezervācija ir veiksmīgi atcelta.”
Sirds sāka sisties straujāk.
— Es tam nespēju noticēt.
Jānis pienāca man blakus.
— Parādi.
Es pagriezu ekrānu pret viņu.
Viņa seja vienā mirklī pārvērtās.
— Mammu.
Inese paraustīja plecus.
— Nu?
— Tu tiešām piezvanīji uz viesnīcu un atteicies no mūsu numura?
— Es jau teicu, ka jā.
— Izliekoties par kādu no mums?
Pirmo reizi Inese izskatījās neērti.
— Man nevajadzēja par nevienu izlikties. Man bija rezervācijas numurs un uzvārds.
— Tā nav atbilde uz manu jautājumu, — es noteicu.
Inese uzmeta man aizkaitinātu skatienu.
— Anna, netaisi no tā visu šo drāmu.
Es īsi, neticīgi iesmējos.
— Jūs slepus atceļat mūsu atvaļinājumu, un tagad sakāt, ka es taisu drāmu?