— Izrādījās, ka tieši tā šeit ir vienīgā manta, kurai nav nekādas vērtības, — Veronika atbildēja.
Maija piecēlās no krēsla, smagi atbalstīdamās pret roku balstu, it kā arī viņas pašas dusmas būtu kļuvušas par nastu.
— Tu mums visu ģimeni esi izjaukusi!
— Ģimeni sagrāva tie, kuri tajā ierakstā dalīja svešu īpašumu un vēl par to smējās. Es tikai pagriezu skaņu skaļāk, lai beidzot visi sadzirdētu.
Pirmdien Veronika nomainīja slēdzeni vienistabas dzīvoklī, ko bija mantojusi no vectēva. Ineses mantas viņa bez steigas salika divās kastēs, aizveda tās pie Andra mātes nama kāpņutelpas un nosūtīja īsu ziņu: “Paņem līdz astoņiem vakarā.”
Ap pieciem piezvanīja Inese. Balss viņai trīcēja nevis no bailēm, bet no niknuma.
— Tu mani met ārā uz ielas!
— Es jūs atgriežu tur, kur dzīvojāt, pirms nolēmāt, ka mans īpašums pēkšņi kļuvis par jūsu. Tā nav iela. Tas ir sākuma punkts.
— Mēs tevi no ģimenes izsvītrosim!
— Jūs mani izsvītrojāt jau pirms trim nedēļām, pie vecmāmiņas galda. Es vienkārši par to uzzināju vēlāk nekā jūs paši.
Vakarā ieradās Andris. Viņš stāvēja uz sliekšņa un virpināja pirkstos atslēgu no dzīvokļa, kurā viņi bija nodzīvojuši četrus gadus.
— Es visu labošu. Es ar viņiem aprunāšos. Pateikšu, lai nekad vairs tā nenotiek.
— Tu pateiksi. Viņi pamās ar galvu. Un nākamreiz tu atkal atdosi biļetes, atkal iedosi manas atslēgas, jo tev būs bail viņiem atteikt. Tu viņus baidies pazaudēt vairāk nekā mani. Ar to arī viss ir pateikts.
— Veronika, es tevi mīlu.
— Cilvēki, kuri mīl, neplāno neko “izraut ar nagiem”. Tas vārds nāk no pavisam citas vārdnīcas, Andri. No inventāra un saimniecības lietu plaukta.
Viņš pacēla balsi, jau zaudēdams savaldību:
— Un ko tagad?! Tu aiziesi?! Bez manis tu nevienam nebūsi vajadzīga! Tukša, auksta, ļauna!
— Es esmu silta, — Veronika mierīgi iebilda. — Vienkārši siltumu nedod tiem, kuri ar to kurina savas intereses. Un vēl — draudi ir pēdējais ierocis cilvēkam, kurš jau ir zaudējis. Tu tikko pats nodevi savas pozīcijas un pat nepamanīji.
— Es esmu tavs vīrs!
— Tu biji cilvēks, kuram es uzticējos. Pēc papīriem tu joprojām esi mans vīrs. Pēc būtības — viens no tiem, kas piedalījās tajā ierakstā. Un man, nevis tev, tagad jāizlemj, ko ar to darīt.
Andris apsēdās uz pufa priekšnamā. Atslēga izslīdēja viņam no pirkstiem un nokrita uz grīdas.
— Ko lai es daru?
— Pieaudz. Atsevišķi. Bez slotām, bez grafikiem un bez ģimenes sapulcēm par svešas mantas sadalīšanu. Sāc ar kaut ko vienkāršu — atdod man manu naudas daļu. Summu es tev atsūtīšu. Tur nebūs neviena centa noapaļota man par labu.
— Man tās naudas nav. Es atdevu.
— Tad tev beidzot ir uzdevums. Pirmais patiešām tavējais.
Ilze piezvanīja vēlu, ap vienpadsmitiem vakarā.
— Mani pasludināja gandrīz par tautas ienaidnieku. Vecmāmiņa pateica, ka es viņai vairs neesot mazmeita. Inese atsūtīja deviņas ziņas, es nevienu neatvēru.
— Turies. Tu izdarīji grūtāko — neklusēji brīdī, kad klusēt būtu bijis izdevīgāk.
— Veronika, vai tu pie viņa atgriezīsies?
— Nē. Es nemāku ciest gadiem, Ilze. Nemāku dzīvot pēc principa “paciešamies, vēlāk viss pats nokārtosies”. Pats no sevis nekas nepazūd. Tas tikai ieaug dziļāk.
— Bet viņš tagad paliks viens. Kopā ar viņiem.
— Viņš visu laiku bija kopā ar viņiem. Vienīgi agrāk starp viņu un viņiem stāvēju es — ērta, pieklājīga un ar lupatu rokās.
Veronika nolika telefonu un pacēla no grīdas nokritušo atslēgu. Brīdi pagrozīja to pirkstos, pēc tam iebāza kabatā — līdz sarunai, kurā lietas būs jāsauc īstajos vārdos un katra jānovieto tai paredzētajā vietā.
Nākamās divas nedēļas Andris viņai rakstīja katru dienu. Sākumā lūdzās, lai viņa atgriežas. Tad sāka pieprasīt. Pēc tam pārmeta nežēlību, aukstumu un dzimtas izpostīšanu. Tad atkal lūdzās.
Viņa atbildēja tikai vienu reizi. Īsi.
“Andri, atpūta nav pārliekama uz citu datumu. Man tā tagad ir pastāvīga — no visas jūsu sestdienas.”