Vēl četras minūtes tajā skanēja balsis. Smiekli, kvadrātmetru dalīšana, aprēķins, kā “pēc tam viņu vispār pabīdīt malā”. Veronika noklausījās visu līdz pašām beigām un ne reizi nenospieda pauzi.
— Labi, — viņa beidzot noteica. — Pat ļoti labi. Viss izrādījās vēl godīgāk, nekā man likās.
— Godīgāk? — Ilze nesaprata.
— Protams. Tagad es vairs neminu. Tagad es zinu. Minējumi liek žēlot. Zināšanas liek rīkoties.
Ģimenes “apspriedi” nolika uz svētdienu, pie Sandras. Veronika ieradās pirmā un apsēdās tā, lai redzētu katru, kas ienāk istabā. Maija ieņēma vietu augstajā atzveltnes krēslā. Inese iekārtojās blakus. Andris, kā vienmēr, nostājās pie mātes.
— Nu? Izdomāji? — Sandra sāka, pat nepacentusies sasveicināties.
— Izdomāju, — Veronika mierīgi atbildēja. — Tikai vispirms viens neliels precizējums. Andri, tu joprojām uzskati, ka mans dzīvoklis ir kaut kāds ģimenes rezerves fonds?
— Tas stāv tukšs! Tas nav normāli!
— Tukšs dzīvoklis nav koplietošanas resurss. Tas ir mans tukšais dzīvoklis. Gluži tāpat kā mana tukšā plaukta vieta vai mans brīvais vakars. Man ir tiesības tos nepiepildīt ar jums.
— Paklausies tu! — Maija izslējās krēslā. — Tevi šajā mājā ielaida, pabaroja, pieņēma kā savējo! Un tu tagad pie kaut kādiem metriem pieķērusies! Kauna tev nav?
— Kauns patiešām ir vērtīga lieta, — Veronika piekrita. — Tikai dīvaini, ka to vienmēr prasa no tā, kuram kaut kas jāatdod, nevis no tā, kurš stāv ar izstieptu roku.
— Bezkaunīgā! — iesaucās Inese.
— Inese, jūs ievācāt savas mantas svešā dzīvoklī bez saimnieces atļaujas. Bezkaunība šajā istabā tiešām ir, tikai tā nesēž uz mana krēsla.
Andris ar plaukstu uzsita pa krēsla roku balstu.
— Pietiek asprātības! Šajā ģimenē tu dzīvo pēc maniem noteikumiem! Ja nepatīk, durvis ir vaļā!
— Par durvīm, starp citu, ļoti laba tēma. Pie tās mēs vēl nonāksim, — Veronika sacīja. — Bet pagaidām paklausieties vienu ierakstu. Īsu. Četras minūtes un piecdesmit sekundes.
Viņa nolika telefonu uz galda un nospieda atskaņošanu.
Istabu piepildīja Maijas balss: “Vispirms noslogo viņu ar darbiem. Noguris cilvēks paraksta visu.”
Inese pusceļā piecēlās no vietas.
— No kurienes tev tas ir?!
— No ģimenes. Viss labākais taču nāk no ģimenes, — Veronika atbildēja, nenovēršot skatienu no Andra.
Ieraksts turpinājās. Atskanēja frāze par to, ka “viņa dara visu kā pēc notīm”. Atskanēja “izkasīsim ārā”. Atskanēja arī “pēc tam viņu vispār pabīdīsim”. Istabā kļuva tik klusu, ka dzirdams bija vienīgi telefona skaļrunis.
Sandra strauji pastiepās pēc telefona.
— Izslēdz!
— Nē. Noklausīsimies līdz galam. Jūs to pateicāt, tātad varēsiet arī izturēt.
— Tā ir zemiska rīcība! — Inese iekliedzās, un viņas balss kļuva asa, gandrīz lūstoša. — Kurš to ierakstīja?! Ilze?! Tā nelietīgā Ilze?!
— Dzīvoklis ir mazs, es nestrīdos, toties tas pieder man. Bet tev, atļauj pajautāt, kas pašai vēl palicis?
Veronika paskatījās uz Inesi bez steigas.
— Ilze rīkojās godīgāk nekā jūs visi kopā. Viņa no šīs mājas iznesa patiesību, nevis manas atslēgas.
Andris sēdēja bāls. Rokas gulēja uz ceļiem kā svešas, it kā tās viņam nemaz nepiederētu.
— Veronika… tas nebija tā domāts. Mani ievilka. Es negribēju.
— Tu negribēji, bet atslēgas tomēr atdevi. Tu negribēji, bet biļetes tomēr nodevi. Tu negribēji, bet zināji, kur stāv mani dokumenti. Andri, tava “negribēšana” ir apbrīnojami darbīga. Tā strādā bez brīvdienām.
— Es sapinos!
— Nē, tu nesapinies. Tu izvēlējies. Vienkārši izvēlējies tā, lai neviens nepamana. Klusa izvēle kļūst ļoti skaļa, tiklīdz to izceļ gaismā.
Sandra pārgāja spalga kliedziena tonī:
— Kas tu vispār tāda esi, lai tiesātu manu dēlu?! Atnāci uz visu gatavu, pati šajā mājā neko neesi ienesusi!
— Es šajā mājā ienesu cieņu, — Veronika sacīja. — Diemžēl jūs nepratāt to novērtēt.