kā mēdz skatīties cilvēki, kuri jau domās sadala svešu platību pa kvadrātmetriem.
— Andri! — viņa uzsauca uz dzīvokļa dziļumu. — Nāc un paskaidro savai sievai, kurš te ģimenē nosaka kārtību!
Andris iznāca gaitenī un nostājās pie mātes tik cieši, it kā abi būtu nostādīti vienā ierindā. Veronika šo pozu pamanīja un klusībā pievienoja vēl vienu atzīmi savā prātā.
— Veronika, neliec man kaunēties, — viņš sacīja klusāk, nekā runāja pārējie, tomēr balsī bija spiediens. — Tev vienkārši lūdz palīdzēt.
— Man nelūdz, — Veronika mierīgi atbildēja. — Mani norīko. Lūgums ir tad, ja cilvēkam paliek tiesības pateikt “nē”. Šeit man rokās gandrīz vai iedod inventāru un sarakstu, kā darba norīkojumā.
— Tikai paskatieties uz viņu! — Sandra uzreiz iekarsa. — Lepnuma pilna līdz malām! Un kas tevi šajā ģimenē pieņēma? Kas tevi visu šo laiku pacieta?
— Mani pacieta? Cik aizkustinoši. Žēl tikai, ka par tādu varonību jums medaļu nepasniedza, — Veronika noteica. — Es gan nevienu šeit neesmu “pacietusi”. Es dzīvoju pieklājīgi, mierīgi un cilvēcīgi. Un tieši to pašu gaidīju pretī. Acīmredzot prasība izrādījās pārāk dārga.
— Nekaunīga! — Inese gandrīz iespiedzās.
— Nē. Tieša. Nekaunība ir ierasties svešā mājā ar grīdas birstēm un pavēlēm. Tiešums ir pateikt, ka tas nav pieņemami.
Sandra nolika maisus uz grīdas ar tādu troksni, it kā viņa tos tur atstātu uz pastāvīgu dzīvi. Tad viņa izmeta frāzi, pēc kuras telpā it kā kaut kas nobīdījās no vietas:
— Labi, par tīrīšanu vēl parunāsim. Ir nopietnāka lieta. Inesei nav, kur dzīvot. Tavu vienistabas dzīvokli, ko mantoji no vectēva, līdz mēneša beigām atbrīvosi.
Veronika klusēja trīs sekundes. Tieši tik ilgi, cik vajadzīgs, lai dzirdētais nostātos savās vietās.
— Manu dzīvokli?
— Tas taču tev stāv tukšs! — Inese tūlīt iestarpināja. — Kāpēc lai manta iet zudumā? Starp citu, daļu mantu es jau aizvedu. Andris iedeva atslēgas.
— Andris iedeva atslēgas no mana dzīvokļa, — Veronika atkārtoja vienmērīgā balsī.
— Nu cik var drebēt par tiem dažiem metriem! — Andris beidzot neizturēja. — Tā taču ir ģimene! Inesei ir grūti, viņai tiešām nav, kur iet!
— Nav, kur iet, ir viena lieta. Paņemt svešu — pavisam cita, — Veronika paskatījās uz viņu. — Un zini, kas mani šajā visā pārsteidz visvairāk? Pat ne jūsu nekaunība. Ātrums.
Nākamajā rītā ieradās Ilze, Andra māsa. Viņa atnāca bez maisiem, bez birstēm, bez jebkāda uzbrukuma arsenāla. Apsēdās uz dīvāna malas un nolika telefonu uz žurnālgaldiņa.
— Veronika, es ilgi šaubījos, vai man to teikt, — viņa iesāka. — Bet nolēmu, ka klusēt šādā situācijā nozīmētu piedalīties.
— Es klausos.
— Pirms trim nedēļām viņi visi sanāca pie vecmāmiņas. Maija, mamma, Inese un Andris. Runāja par tavu vienistabas dzīvokli. Mani pasauca vairāk kā dekorāciju, un viņi pat nepamanīja, ka es ieslēdzu ierakstu. Es ierakstīju visu.
Veronika paņēma telefonu ļoti uzmanīgi, tā, kā paņem priekšmetu, kas tūlīt var mainīt visu spēku samēru.
— Kāpēc tu to izdarīji, Ilze?
— Tāpēc, ka man tas ir apnicis. Divdesmit astoņus gadus es šajā ģimenē skatos, kā tiek spiesti tie, kuri nekliedz pretī. Tu nekliedz. Tātad izvēlējās tevi.
— Paldies. Tiešām — paldies, — Veronika klusi sacīja. — Bet tu saproti, kas ar tevi notiks pēc tam?
— Saprotu. Mani nosauks par nodevēju un izsvītros no savējiem. Lai dara. Nodevējs nav tas, kurš pasaka patiesību. Nodevējs ir tas, kurš to visu dara.
Veronika nospieda atskaņošanas pogu. No telefona skaļruņa atskanēja vecmāmiņas Maijas balss — sausa, stingra un pieradusi pavēlēt:
“Andri, galvenais — nesāc ar viņu strīdēties uzreiz. Vispirms noslogo viņu ar darbiem. Lai mazgā, skrien, nogurst. Noguris cilvēks paraksta visu.”
Tad ieskanējās Ineses balss: “Un ja viņa iespītēsies?”
Pēc tam Sandra: “Neiespītēsies. Viņa ir pieklājīga. Pieklājīgie vienmēr atkāpjas, viņiem iekšā ir bremzes.”
Un tad — Andra balss, skaidra, jautra, bez mazākās šaubas: “Viņa man dara visu kā pēc notīm. Pateikšu ‘vajag’ — izdarīs. To dzīvokli mēs viņai izkasīsim ārā, es zinu, kur stāv dokumenti.”
Ieraksts turpinājās arī tālāk.