Andris to pateica tā, it kā būtu atnesis priecīgu ziņu: balsī skanēja pacēlums, sejā — smaids, gluži kā viņš Veronikai pasniegtu dāvanu spožā papīrā. Viņš pat izpleta rokas, demonstrēdams, cik viss esot grandiozi. Aiz viņa, uz pakaramā, joprojām stāvēja biļešu maciņš, nopirkts vēl aprīlī.
Veronika nesteidzīgi nolika somu uz grīdas. Tad lēni un ļoti uzmanīgi paskatījās uz vīru — tā skatās uz cilvēku, kurš nejauši iegājis nepareizajās durvīs.
— Andri, man tev ir tikai viens jautājums. Tu man to tagad paziņoji nopietni vai pajokoji? Jo, ja tas bija joks, tad tev sanāca pat smieklīgi. Bet, ja tā ir ziņa, tad mums mājās ir nopietnas problēmas ar ģeogrāfiju, — viņa mierīgi noteica.
— Kādu vēl ģeogrāfiju?
— Ļoti vienkāršu. Mana sestdiena jau ir aizņemta — tajā es atpūšos. Vieta ir rezervēta pirms pusgada, nauda no manis jau sen noņemta, bet no tevis, spriežot pēc visa, noņemta atmiņa.
— Veronika, tikai nesāc! Tur būs lielā tīrīšana! Balkons ir piekrauts, tur viss jāsakārto! Mamma viena netiks galā!
— Viņai ir dēls, meita, māsa un vesela radu saime. Lai sadala pienākumus savā starpā. Es neesmu vienīgais glābšanas dienests šajā pilsētā, — Veronika atbildēja.
Andris paraustīja plecu un aizgāja istabā, it kā saruna jau būtu noslēgusies viņam par labu. Veronika palika priekšnamā un skatījās uz biļešu maciņu. Tajā atradās divas rezervācijas mazai mājiņai pie ūdens, kur viņi bija plānojuši četras dienas pēc kārtas nedarīt pilnīgi neko.
— Es biļetes jau nodevu, — no istabas atskanēja viņa nevērīgā balss.
Veronika iegāja viņam pakaļ. Bez steigas. Bez kliegšanas. Kliedziens ir enerģijas izšķiešana, bet enerģija viņai vēl varēja noderēt.
— Atkārto, lūdzu. Lēni. Pa zilbēm, — viņa palūdza.
— Nodevu. Un naudu atdevu mammai. Viņai jāremontē balkons, margas tur sarūsējušas. Ko tu uz mani tā skaties? Es palīdzēju tuvam cilvēkam!
— Andri, tu tikko rīkojies ar manu naudu. Puse no tās summas bija mana, un es to nebiju ziedojusi nekādām margām. Es neesmu labdarības fonds ar bezgalīgu kapitālu.
— Nu, protams! Sākās skaitīšana! Santīmus skaiti, skopule!
— Skopulis ir tas, kurš paņem svešu un vēl priecājas. Es savukārt esmu sieviete ar kalkulatoru un pašcieņu. Starpība ir milzīga, — sacīja Veronika.
Viņš strauji pagriezās pret viņu. Seja kļuva asa, lūpas savilkās šaurā līnijā.
— Tu šajā ģimenē vispār neesi tā, kura diktēs noteikumus! Mamma pateica — sestdien. Tātad sestdien!
— Brīnišķīgi. Tad lai viņa sestdienās ar lupatu brauc uz savu māju. Man ir savs dzīvoklis, savi plāni un savs raksturs. Trīs lietas, ar kurām tevi, acīmredzot, neviens līdz šim oficiāli nav iepazīstinājis.
Piektdienas vakarā pie durvīm piezvanīja bez jebkāda brīdinājuma. Trīs īsi, uzstājīgi zvani — tā zvana cilvēki, kuri nešaubās, ka viņiem tūlīt atvērs.
Veronika atvēra. Uz sliekšņa stāvēja Sandra, Andra māte, abās rokās turot maisus ar lupatām, slotām un grīdas birstēm. Aiz viņas bija Sandras māsa Inese — jaunās sporta kurpēs un ar tādu sejas izteiksmi, kā cilvēkam, kurš ieradies pieņemt objektu ekspluatācijā.
— Inventāru atvedām, — Sandra paziņoja, jau sperot soli iekšā. — Rīt septiņos sākam. Vispirms priekšnams, pēc tam vannasistaba, tad virtuve, un beigās balkons. Balkons ir pats svarīgākais.
— Lielisks plāns, — Veronika pamāja. — Tikai izpildītāju jūs aizmirsāt saskaņot. Mani šajā sarakstā nav.
— Ko?
— Es saku: grafiks jums ir skaists, taču tas ir jūsu grafiks. Mans izskatās citādi — sestdiena, klusums un nevienas pašas grīdas birstes.
Inese klusi iesmējās un ar saimniecisku skatienu nomērīja priekšnamu no grīdlīstes līdz pašiem griestiem, it kā šī vieta jau atrastos viņas pārziņā.