Kad vīramāte ierosināja uz remonta laiku ielaist brīvajā istabā savu māsu, Andris paziņoja, ka radiniekiem citam citu vajagot izpalīdzēt.
— Dzīvoklis nepieder ne tev, ne man, — Ilze viņam atgādināja. — Mēs nedrīkstam aicināt te dzīvot cilvēkus pēc sava prāta.
— Tavi vecāki tāpat šo istabu neizmanto.
— Tas nenozīmē, ka tā pēkšņi kļūst par tavas mātes īpašumu.
— Es tikai gribēju palīdzēt cilvēkam.
— Tu piedāvāji svešu mājokli.
Toreiz Sandra no savas ieceres atkāpās. Ne jau tādēļ, ka būtu sapratusi, cik nepareizi rīkojusies, bet vienkārši tāpēc, ka viņas māsa atrada citu risinājumu.
Pēc dažiem mēnešiem vīramāte atkal pieminēja tukšo istabu.
Šoreiz viņa bija izdomājusi, ka tur uz kādu laiku varētu apmesties Jānis. Jaunākais dēls kopā ar Annu īrēja dzīvokli un krāja naudu savam mājoklim.
— Kāpēc lai viņi maksātu svešam cilvēkam? — spriedelēja Sandra. — Lai padzīvo pie jums, bet visu ietaupīto atliek malā.
— Par to mēs jau esam runājuši, — Ilze mierīgi atbildēja. — Atļaut kādam ievākties šeit var tikai mani vecāki.
— Viņi pat neuzzinās.
Ilze nolika telefonu malā.
— Pēc šāda teikuma mums vairs nav ko apspriest.
Andris atkal ieņēma savu ierasto, ērtāko pozīciju.
— Ilze, mamma taču tikai domā skaļi.
— Viņa domā skaļi par to, kā rīkoties ar cilvēku dzīvokli, kuriem pat nav pajautājusi atļauju.
— Neviens taču vēl nav atbraucis ar mantām.
Tagad viņi bija atbraukuši.
Sandra sēdēja pie virtuves galda un lēja krūzēs parastu melno tēju. Jānis bija apsēdies viņai līdzās, bet Anna stāvēja pie durvīm, acīmredzami nejuzdamās pietiekami droši, lai ieņemtu vietu pie galda.
Andris izņēma no skapīša cepumus un nolika paciņu visiem pa vidu.
— Mēģināsim bez skandāla, — viņš sacīja.
— Skandāla vēl nav, — Ilze atbildēja. — Ir četri cilvēki, no kuriem trīs ir izlēmuši ievākties manu vecāku dzīvoklī bez īpašnieku piekrišanas.
— Es te nedzīvošu, — Sandra sašutusi iebilda. — Es tikai palīdzēju jaunajiem atvest mantas.
— Un kam pieder pirmais čemodāns? — Ilze pajautāja.
Vīramāte uz mirkli apklusa.
— Tur ir dažas lietas virtuvei un gultasveļa.
— Tātad arī daļu savu mantu jūs nolēmāt atstāt šeit.
— Lai Annai būtu, ko lietot.
Meitene nosarka un ciešāk satvēra somas rokturi.
— Mums pašiem ir viss vajadzīgais. Sandra teica, ka dzīvoklis ir liels un istaba stāv brīva. Mēs nezinājām, ka jūs esat pret.
— Es neesmu vienkārši pret. Man nav tiesību ļaut jums dzīvot šeit bez īpašnieku atļaujas.
Jānis sarauca pieri.
— Andri, tu taču teici, ka visu nokārtosi.
Ilze paskatījās uz vīru.
— Tātad tu tomēr viņiem apsolīji istabu?
Andris ar plaukstu pārbrauca pār zodu.
— Mēs ar Jāni runājām. Es pateicu, ka, manuprāt, problēmām nevajadzētu būt.
— Uz kāda pamata tu to izdomāji?
— Mēs taču šeit dzīvojam jau vairākus gadus.
— Dzīvot ar īpašnieku atļauju un rīkoties ar viņu īpašumu nav viens un tas pats.
Sandra nolika karotīti blakus krūzei.
— Māris un Inese tāpat šurp neatgriezīsies. Kāpēc lai istaba stāvētu neizmantota?
— To izlemj viņi.
— Tu esi viņu meita.
— Tieši tāpēc es netaisos aiz viņu muguras dalīt viņu īpašumu.
Vīramāte aizkaitināti pārbrauca ar pirkstiem pa galdu.
— Piezvani viņiem un pajautā. Neticu, ka normāli cilvēki izliks jaunos uz ielas.
Ilze mierīgi paņēma telefonu.
— Laba doma.
Andris kļuva saspringts.
— Varbūt vispirms mēs paši visu pārrunājam?
— Jūs jau visu pārrunājāt bez manis.
Viņa uzspieda tēva numuru. Māris atbildēja gandrīz uzreiz.
— Tēt, jūs ar mammu esat mājās?
— Tikko atgriezāmies. Kas noticis?
— Pie mums tagad ir Sandra, Jānis un viņa draudzene. Viņi atbrauca ar čemodāniem. Andris viņiem atļāvis vairākus mēnešus padzīvot dzīvoklī.
Otrā galā iestājās īsa pauze.
— Mēs tādu atļauju neesam devuši.
— Es zinu.
— Viņi pašlaik ir dzīvoklī?
— Jā.
— Būsim apmēram pēc pusstundas.
Saruna patiešām ilga mazāk par minūti.
Ilze nolika telefonu uz galda.
— Vecāki drīz būs klāt.
Sandra atlaidās krēsla atzveltnē.
— Lieliski. Beidzot varēsim aprunāties ar pieaugušiem cilvēkiem.
— Mamm, varbūt nevajadzēja visus uzreiz iesaistīt? — Jānis klusi ierunājās.
— Tev nav, kur dzīvot, bet tu vēl taisnojies.
— Mums ir, kur dzīvot, — Anna iebilda. — Mēs īrējam dzīvokli. Jūs vienkārši teicāt, ka šeit varēsim ietaupīt.
Sandra uzmeta viņai neapmierinātu skatienu.
— Tad labāk paklusē. Bez manis jūs vēl gadiem krātu.
Ilze pirmo reizi pamanīja, ka Jānis nepatikā sarauc pieri. Līdz šim viņš ar māti gandrīz nekad nebija strīdējies.
— Nerunā tā ar Annu.
— Es jūsu dēļ cenšos!
— Mūs neviens šurp neaicināja. Tu apgalvoji, ka viss jau ir sarunāts.
— Andris visu apstiprināja.
Visu skatieni atkal pievērsās viņam.
Andris iztaisnoja muguru.
— Es neko galīgi neapstiprināju.
Jānis pasmīnēja.
— Tu teici: “Brauciet sestdien, Ilze paburkšķēs un nomierināsies.”
Ilze lēni pagrieza galvu pret vīru. Viņas seja kļuva pavisam mierīga, gandrīz nekustīga, tikai pirksti ciešāk sakļāvās ap telefonu.
— Tātad šādi tu iedomājies mūsu sarunu?
— Es neveiksmīgi izteicos.
— Tu jau iepriekš zināji, ka es nepiekritīšu. Tāpēc nolēmi mani nostādīt fakta priekšā.
— Es gribēju palīdzēt brālim.
— Ar svešu dzīvokli.
Andris pavēra muti, taču piemērotu paskaidrojumu neatrada.
Sandra piecēlās kājās.
— Pietiek piesieties vārdiem. Labāk parādi Annai, kur nolikt mantas. Vecāki atbrauks, parunāsim, un viss nokārtosies.
— Čemodāni paliks priekšnamā, — Ilze noteica.
— Tie traucē staigāt.
— Ne uz ilgu laiku.
Vīramāte pagāja viņai garām un devās uz brīvo istabu. Ilze tūlīt sekoja.
Istaba atradās gaiteņa galā. Tajā stāvēja rakstāmgalds, grāmatu skapis, dīvāns un šaura kumode. Ilze šeit vairākas dienas nedēļā strādāja, glabāja dokumentus un kārtoja mājas lietas.
Sandra atvēra durvis.
— Galdu pārcelsim uz guļamistabu. Kumodi var iznest gaitenī. Jānis ar Annu saliks drēbes skapī, bet jūsu grāmatas būs jāsakrauj kastēs.
— Te neko nedrīkst aiztikt.
— Kā tad viņi dzīvos starp taviem papīriem?
— Viņi šeit nedzīvos.
— Tu speciāli atkārto vienu un to pašu?
Ilze nostājās durvju ailē.
— Jo jūs spītīgi izliekaties, ka nesaprotat.
Sandra pienāca tuvāk.
— Andris ir tavs vīrs. Tātad arī viņam jābūt balsstiesībām.
— Viņam ir balss jautājumos, kas attiecas uz mūsu kopīgo dzīvi. Bet viņam nav tiesību izdāļāt istabas manu vecāku dzīvoklī.
— Tev ir smags raksturs.
— Toties laba atmiņa. Es atceros, kam pieder šis īpašums.
Atskanēja durvju zvans.
Ilze aizgāja atvērt.
Kāpņu laukumā stāvēja viņas vecāki. Inese turēja rokā nelielu somu, bet Māris noņēma saulesbrilles. Viņi neizskatījās satraukti, tomēr bija atbraukuši tik ātri, ka tēvs pat nebija paspējis pārģērbt darba kreklu.
— Nāciet iekšā, — Ilze sacīja.
Māris ieraudzīja čemodānus un īsi pamāja, it kā būtu saņēmis apstiprinājumu meitas teiktajam.
— Visi ir uz vietas?
— Jā.
— Tad iesim uz viesistabu.
Sandra iznāca no gaiteņa ar pārliecinātu sejas izteiksmi.
— Ļoti labi, ka jūs atbraucāt. Šī situācija ir pilnīgi nevajadzīgi uzpūsta.
Inese paskatījās uz čemodāniem.
— Cik cilvēku šeit grasās dzīvot?
— Tikai Jānis ar Annu, — vīramāte atbildēja. — Jauni, mierīgi cilvēki, visu dienu darbā. Jūs viņus gandrīz nepamanīsiet.
— Mēs paši te vispār nedzīvojam, — Māris piebilda.
— Vēl jo vairāk. Istaba tāpat stāv tukša.
— Tā nav tukša, — Ilze sacīja. — Es tur strādāju.
— Darba galdu var nolikt citur, — Sandra atmeta ar roku. — Ne par to ir runa.
Visi pārgāja uz viesistabu. Jānis un Anna apsēdās blakus uz dīvāna. Andris palika pie durvīm. Ilze nostājās pie loga līdzās mātei.
Sandra runāt sāka pirmā, skaidri parādot, ka savu viedokli šajā jautājumā jau sen uzskata par vienīgo pareizo.